Atcerējos. Vēl par ēdieniem.
Kad mammas vecākā māsa Tante Anna vēl dzīvoja Lazdukalna Pienotavas mājā, mēs katru gadu jūlijā braucām pie viņas ciemā. Un katru gadu viņa gatavoja vienu briesmīgu ēdienu: auzu ķīsēli. Vot tas bij kaut kas! Jāsaka gan, ka pieaugušie to sauca par delikatessssi un ēda laizīdamies. Man, savukārt, tas ķīsēlis atgādināja puņķu, vēmekļu un kaut kādas pirmatnējās protoplazmas (kas bija vēl riebīgāka par diviem pirmajiem) salikumu.
Un vēlāk, jau pieaugusi, lasīju kāda Malēnijā dzimuša autora (vai nu Pelēča vai Stankeviča) bērnības atmiņas - tur tas auzu ķīsēlis arī bija minēts kā gardākā lieta pasaulē...;>