Pēcpusnaktīgas pārdomas par Lielo:)
Un es tā domāju: kas mums ir iestāstījis, ka mīlestība ir sāpes un mokas, un tikai nedaudz prieka? Kuru literātu par šito vajadzētu nomušīt? Kuram dzejniekam vai mūziķim kājiņas izraustīt? M?
Kad mamma mīl savu mazo bērnu (ja vien tā ir normāla mamma), vai tur ir kaut grams sāpju? Moku? Tikai prieks un drusciņ skumjas - par to, ka viņš tik ātri izaug. Un kāpēc? Es jums pateikšu kāpēc: tur nav melu un izlikšanās, kaut kā slēpšanas vai tēlošanas. Viņi abi ir patiesi savās jūtās un nebaidās no tām. Ne-me-lo!
A starp pieaugušajiem visa tā hujņa sākās dēļ meliem, dēļ "ka tik neizskatās, ka man šis/šī vairāk vajadzīga, kā es viņam/viņai!", dēļ "ak, ko par mani padomās!"... Vot i beidzas viss kā hujņa, i sāp i vo vremja togo, i posļe togo...
Pieaugušie, phe!
;)