Gruzijas 2.brauciens. I

Kopā ar asteoru</span>  esmu bijusi Briselē, Parīzē un Londonā. Vienmēr atbildīgais (tb kur gulēsim, ko skatīsim, kur staigāsim) bija viņš. Šoreiz tika izlemts citādi: beigu ta galos es vienreiz jau biju Gruzijā, krievu valodu es zinu labāk + šopavasar esmu iemācījusies gruzīnu alfabētu (tb esmu tas policists, kurš māk lasīt;)). Un vispār – vienreiz viss jādara savādāk!

Jāsaka, ka es tam pasākumam „piegāju” ar lielu atbildības sajūtu. Jo, redz, tās Eiropas pilsētas asteors</span>  zina kā savu kabatu, jo ir desmitiem reižu tur bijis (un vienā no tām viņš dzīvo jau 4 gadus), bet es martā redzēju tikai Tbilisi (skrienot esinjas</span>  pēdās kā mazais sunītis) un Akalcihi + Vardziju. Bet ar degunu dubļos, gida lomu pildot, jej bogu negribējās nolikties!

Tātad, lai sastādītu ceļojuma maršrutu: 1.kārt – izlasīju grāmatu „Грузины” (par Gruzijas vēsturi, sākot no akmens laikmeta līdz 13.gs.), bezmaz no galvas iemācījos Gruzijas karti no „Атлас автомобильных дорог СССР” (vissakarīgākā karte no visām, ar kurām man izdevās iepazīties kā i-netā, tā drukātā veidā!). Un izlasīju ru lapās visu, ko vien ļaudis bija par saviem ceļojumiem uz Gruziju sarakstījuši. Starp sajūsmas pilniem „Ak, Gruzija, es tevi mīlu, tu manu sirdi zagusi uz mūžu mūžiem! Utt.” atradu vienu ārkārtīgi sakarīgu kāda meituka samargotu aprakstu ar minimumu izsauksmes vārdu, taču maksimumu praktiskas informācijas – maršruti, cenas, utt.. Jāsaka, ka mums ceļojumā tas lieliski palīdzēja (ja neskaita mēģinājumu doties uz Kahetiju;)). Tad nu šeit pamēģināšu saveidot ko līdzīgu - ja nu kāds nolemj izmantot mūsu maršrutu, būšu tikai priecīga, ja mans apraksts noderēs. Jāatzīstas gan, ka no mana sastādītā maršruta izpildījām apmēram pusi, tb „obligāto programmu” un šo to no „gribētu aizbraukt”. Vēlāk vietējie iedzīvotāji paskaidroja, ka to visu (Gruzijas Kara ceļš līdz Kazbegi, Kahetija, Gori, Upliscihe, Bordžomi) varētu realizēt tikai tādā gadījumā, ja mums būtu mašīna zem pakaļas. Nu nekas – būs iemesls vēlreiz aizbraukt!;)

Jā, starp citu, pirms braukšanas patiešām iesaku iemācīties gruzīnu alfabētu! Ļoti atvieglo dzīvi un pārvietošanos! Lai gan – kā mēs ar asteoru</span>  nospriedām: Gruzija ir Spiegudroša Valsts! Visbiežāk ir tā, ka NAV nekādu uzrakstu! Nevienā valodā! Piemēram, uz dzelzceļa stacijām. Ieskaitot Tbilisi Centrālo staciju. Kas tā par māju, var uzminēt tikai no metro pieturas nosaukuma: Vagzlis Moedani (tb Stacijas laukums). Tā teikt: kam vajag, tas tāpat zinās, a kam nevajag, tam i nav ko jāzin!;)

Tbilisi (1.; 3. un 7. diena).

Lidmašīna ielidoja Tbilisi ap 3iem naktī. Samainījām naudiņas turpat lidostā (1$ ir apmēram 1,65 lari vai kaut kā tā, maina viņi dolārus, eiro un krievu rubļus, bankā jāuzrāda pase) – par taksi ta jāmaksā + viesnīcā arī. Turpat mūs nogrāba vietējais žmeriks un iesēdināja „brata” mašīnā, dīvainā kārtā itin viegli parakstoties uz manu: „za dvadcatku otvezjotje?” ar „Kakoj razgovor, sestra?!” Jā, tikai man gan būtu vajadzējis precizēt – par kādu valūtu ir runa! Atbraukuši pie viesnīcas, dabūjām izkaulēties uz nebēdu. Tā ka iesaku – iepriekš vienoties konkrēti ne tikai par summu, bet arī valūtu. (Un līdz hotelim „Pirosmani”, kas atrodas Avlabari rajonā, tiešām taksis no lidostas nemaksā vairāk par 20 lariem!)

Neapmaksāta reklāma: hotelis „Pirosmani”. 2vietīgs numurs ar silto ūdeni maksā 50 lari – nezi vai ko lētāku Praktiski Centrā (15 minūtes nesteidzīgā gaitā pa Leselidzes ielu oder viena metro pietura līdz Brīvības Laukumam-Ploščaģ Svobodi-Tavisuplebis Moedani) atradīsiet! Var arī rezervēt numuru iepriekš pa telefonu. Adrese: Dutu Megreli 2 (st.citu – hotelim nav nekāda uzraksta – tipiska šīs Spiegudrošās Valsts iezīme!). Telefons: +995 32 772336. Par rezervēšanu: ja ļotene ielido, teiksim, 13. maijā pulksten 3os naktī, tas nozīmē, ka jārezervē arī 12.maijs. Nē, uz ielas jau mūs neatstāja! Bet pirmo nakti dabūjām izgulēties 100 laru numuriņā (ar silto ūdeni, bet bez elektrības – velkam to ze džordžija;)). Jāsaka gan, ka hotelis ir BEZ brokastīm, taču pie ricepšenmeitenes var pasūtīt kafiju (turku kafija 1,5 lari) vai aukstu „Bordžomi”(litra pudele 1,2 lari), ko atnesīs tieši uz numuriņu.

Nu nauda, kur nauda, bet pirmajā rītā mums bija Tāds Peizonis aiz loga!

Lētākajiem numuriņiem aiz loga ir pagalms ar strūklaku – ar’ ne vainas.

Uz Centru var nokļūt, pārejot tiltiņam, un tad pa Leselidzes ielu (gar pusotru Uzdzīves Ielu ar picērijām un kafejnīcām priekš tūristiem) līdz Brīvības laukumam. Oder – gar nama stūri pa stāvu ielu uz augšu kalnā, tad pa labi, metri 100 līdz tunelim un tad jau pāri ielai ir Metro „Avlabari”. (Metro maksā 20 tetrus. Pie ieejas jānopērk sarkans žetons, un tad tik brauc. Cik gribi. Pa abām līnijām uz priekšu-atpakaļ. Un nebūs par ļaunu izdrukāt no i-neta metro shēmu, kaut arī stacijās uz sienas līniju pieturas ir uzrakstītas ne tikai gruzīnu, bet arī latīņu burtiem.)

Vēl turpat blakus „Pirosmani” – pārejot pāri Kūrai pa tiltiņu - ir sēra pirtis (tur es biju pirmajā braucienā), diennakti strādājošs vīna veikaliņš (he-he) un Botāniskais dārzs.

Jā, Botāniskais dārzs (ieeja 3 lari no deguna). Maija vidū tas bija brīnišķīgs! Un peizoņi! Uh! Kaut gan jāsaka, ka arī marta vidū tie skati bija pietiekoši izteiksmīgi! Bet maija trakā ziedēšana un zaļums, protams, izskatās daudz labāk.

Vēl – apmēram metrus 100 uz upes pusi kalnā ir jauka baznīciņa (ka nesamelojos, Metekhi, šķiet) un Vahtanga Gorgosali (uz zirga) piemineklis. Baznīcā ir neliela niša ar Tamāras svētbildi skaistā metālkalumā.

(Runājot par baznīcām un klosteriem. Meitenes, esiet nu jaukas un cieniet citu ticību – uzsieniet lakatiņus! Jāsaka gan, ka tūristu biezāk apmeklētās vietās, piemēram, Gelati, pie ieejas baznīcā uz striķa karājas lakatiņi, kurus var izmantot.)

Tajā pašā kalniņā (praktiski pilsētas centrā!) ganās kazas, ieliņā, kas iet augšup uz Botānisko dārzu, onkulis dravē bites, drusku tālāk no centra ganās govis – kaut kas tāds, ko Rīgā nekad neredzēsi!:)

Par ēšanu. Vot ar brokastīm bija traki! Ap 9-10 viss vēl ir ciet, nācās ēst „Mariotā” Brīvības laukumā. Galīgi lēti nav, bet šausmīgi dārgi arī ne. Drusku vēlāk jau uz tās pašas Rustaveli var atrast „tautas” ēstuves (tas noteikti ir lētāk kā Uzdzīves Ielā). Vienā tādā mēs ēdām ārprātīgi garšīgu hačapuri adžāriešu gaumē (ar sieru un jēlu olu) – maksāja laikam kādus 4 larus, visu nevarēja noēst un līdz vakaram ēst negribējās.

Vēl mēs bijām Parlamenta ēkā (bet tur vajadzīga pazīšanās). Un Operas mājas vestibilā (no kura apsargs mūs steidzīgi iztrieca ārā;)).

Un kādā šķērsieliņā netālu no metro „Rustaveli” (pretējā Rustaveli ielas pusē stacijai) atrodas jauka džeza kafejnīca ar dzīvo mūziku vakaros (tantuks – tjip Freindliha „Dienesta romāna” 1.sērijā - pie klavierēm, džeki ar saksofonu un elektrisko ģitāru). Izdzirdējuši, ka mēs no Latvijas, ansambels uzrāva ne nu gluži „Murku”, bet kaut ko no Paula-Vaikules. Improvizāciju, protams. Tas bija jauki!:)

Es jau varētu stāstīt par ah! - kāda dižena arhitektūra! un vaimandieniņ! – kas par landšaftu! Bet nu... tas ir jāredz pašam.;)

Šitas laikam ir "Kinodarbinieku nams", jo uz sienas bija rakstīts "Kinos sahli" (tb "kino māja").

Tbilisi (precīżāk - Brīvības laukums) naktī.

Vēl par praktiskām lietām. Ja izdomājat pirkt ragus ar melhiora apkalumu: suvenīru bodītē pārītis tādu maksā 70 larus, bet uz kāpnēm Rustaveli ielā netālu no metro pieturas „Rustaveli” – ar paliktnīti ķiršu vai gaišbrūnā krāsā 30-35 larus (ja jums līdzi ir gruzīns, kas runās jūsu vietā, vispār pa 20 lariem var sarunāt!). Vēl suvenīrbodītē turpat netālu ir tāda fantastiska lieta kā čača (61 grāds!) ādas maisiņā. Puslitrs martā maksāja 16.5 larus, maijā jau 18 larus, tā ka... Un vīnu da konjaku (tas pat labāk kā vīns: ja labs vīns maksā ap 13-16 lari pudelē, tad puslitrs 5gadīga „Tiflis” nāk pa 15 lari) līdzvešanai labāk pirkt pilsētas supermārketā – lidostā cenas cipars tas pats, tikai nevis laros, bet doļaros;(!