Kad Plakanajā pasaulē kāds nomirst, pēc viņa atnāk Nāve (vīr.dz.). Sākumā tam cilvēkam parasti kādu brīdi nepielec, kas īsti noticis. Tad seko apmēram tāds dialogs: "Es esmu miris?" Nāve: "JĀ!" Cilvēks: "Un kur es nokļūšu?" Nāve: "UN KĀ TU DOMĀ?" Tālāk notikumi risinās atbilstoši katra pārliecībai: pēc vikinga nolaižas valkīras un nogādā Valhallā, musulmanis izdzird hūriju dziedāšanu; budists dodas uz tuvīno ciemu, lai inkarnētos; vēl pēc kāda ierodas velni utt.

Kāda būtu mana paradīze? Neliela māja meža vidū, kur dzīvotu tikai es ar kaķi un suni, lieli grāmatplaukti gar visām sienām, un nekādas preses, TV vai radio (nē, radio varētu būt, bet tikai lai visu laiku skan vienīgi mūzika - klasiskā, Piafa, Sinatra, krievu romances)! Un cauri mežam pa taciņu “vienas cigaretes attālumā” jūra un liels akmens - pelēkraibs kā roņa āda, uz kura sēdēt, vērot viļņus un domāt. Uz otru pusi, cauri mežam mūsu lauku mājas, kurās dzīvotu mani mīļie (vecāki, vecvecāki utt.) – kurp aiziet, ja vēlos satikt, ja sailgojos. Un kaut kur – tāds Spiegu kroga Paradīzes analogs, kur kādreiz iedzert šņabi. Es labprāt satiktu Didro vai Voltēru, sadzertu ar viņiem un pajautātu: “Klau, vecais, a ko tu īsti domāji ar TO?” Un vīns no vienas un tās pašas pudeles katram no mums garšotu citādi. Didro iegaršotu un teiktu: “Njā, šitajā gadā vīnogas Navarrā ne visai padevušās…” Bet es domātu: “Ak, Tu – vecais duraks: tas tak ir Čīles merlo!” Un stūrī pie maza galdiņa sēdētu Māte Terēze, dzertu minerālūdeni (bez gāzes!), ēstu salātus un smaidītu. Kad vīna kļūtu mazu drusciņ par daudz, es ietu pie viņas un teiktu: “Es gribēju līdzināties Tev. Bet nebiju tik stipra.”;) Un viņa izliktos, ka to nedzird jau atkal un atkal visu mūžību un vienu dienu, un smaidītu.;))))