Esmu atpakaļ:)
Laikam jau uz katru vietu (Parīzi, Lielo Kanjonu un Varakļāniem) vajag aizbraukt. Un uz Gruziju tiešām VAJAG aizbraukt. Jo tā ir pavisam citāda pasaule.
Pirmkārt. It kā lidmašīnā būtu iedarbināta laika mašīna, kas pārnes nevis 2 stundas uz priekšu, bet gan visus 10 gadus atpakaļ. Atceraties Rīgu 90-to gadu sākumā, vidū? M? To to že ono! Un es pat nevaru nosaukt, kas konkrēti to sajūtu izraisa... Nu ir un viss!
Daba. Diemžēl martā bija paagri braukt. Tikai bikiņ siltāk kā pie mums. Kaut gan govis, aitas un zirgi tāpat jau kaut ko tur pa laukiem lasa. Mož i atrod kādu zāli. Puķītes (mazas, dzeltenas) gan redzēju tikai botāniskajā dārzā. Bet nu kalni (KALNI!), upes dziļos kanjonos un miiiiiilzums zvaigžņu debesīs pa naktīm! Nu baisi smuki, kas ir, tas ir.
Transports. Vot tas ir KAUT KAS! Piemēram, mēs ar Esu pa Tbilisi pārvietojāmies autobusā, kur tikai dzīvas kazas trūka (ja neskaita mūs)! Mikriņi ir vienkārši fantastiski! Pie kam – galapunktos mazos bariņos stāv šoperīši un kā tādā austrumu tirgū skaļi izkliedz galapunktu nosaukumus. It kā cerētu: ies garām kāds cilvēks, izdzirdēs ij padomās: „A par ko ne?” Kaut gan... ko es zinu: varbūt Gruzijā tā arī notiek? Šķiet, ka tur viss ir iespējams. Jā, vēl kas par pārvietošanos: vilks viņ zin, kas tur ar attālumiem notiek, bet „ai, tur ir kādi 30-50 km” beigās pārvēršas par vairāk kā 80 km pa bedrainu ceļu gar aizas malu visas dienas garumā. Un par „stopēšanu”... nu būtībā jau varat mēģināt. Bet nu tad jārēķinās, ka pēc 10 min brauciena sekos 3 stundu gara saruna, kurā tavs teksts pamatā būs „nē, nē, nē, nē, tāpēc ka...”, un mēģinājumi izraut savas roķeles (vizualizējam Karlsonu spoka tērpā un Bokas jaunkundzi!) no cieša tvēriena. Nesatraucieties, viss beidzās labi, taču mums laikam Lielā Pasaules Māte, Sv. Nino un Tamāra klāt stāvēja!
Tualetes. O jā! Pat pilsētas (konkrēti Akalcihes) smalkākajā krogā uznāk vēlēšanās mesties pie oficiantes: „Eu, jums tur pods nozagts!” Mhm, sapratāt pareizi: gar sienām čutj ne marmors, pērlīšu aizkari un... caurums grīdā...
Vīns. Oi, tut vsego tak mnogo i vsjo takoje vkusnoje! Zobus es laikam nekad vairs tīrus nedabūšu. Kaut gan mēs ar Esu jau trešajā dienā pārtraucām dzert – „boļše ņe mogu”.
Vēl kas iekrita acīs:
Restorānos visi naži ir totāli neasi. Laikam jau dēļ diviem iemesliem: pirmkārt - tālāk no grēka, otrkārt – tāpat neviens tos ēšanai nelieto. Ak, jā – aptiekas tur ik pa 10 metri;)
Tbilisi naktī ir ļoti skaisti izgaismota! Nekur Eiropā tādas gaismas neesmu redzējusi. Par Rīgu pat nerunāsim.
Visam jābūt grandiozam! Ja jau strūklaka, tad ofigitjeļnā, ja kroga reklāma, tad 2x lielāka par krogu, zoloto i briļijanti!
Luksoforu trūkums. Cilvēki iet pāri ielai, kur tik ienāk prātā, bet mašīnas ļoti respektē gājējus. Un pilsētā nekādu korķu! Ak, nē, piedodiet! Mēs vienu reizi VESELAS 3 minūtes stāvējām pie Brīvības laukuma, un tad man tika pārmests, ka es ar savu runāšanu „nakarkala” šito milzīgo korķi!

Nu, jā, jūs jau gaidāt galveno: par tiem vīrišķiem, he, he;) Mēs gan ar Esu pa pilsētu pārvietojāmies visai uzmanīgi: viņa galvu nodūrusi, es – gaisā blenzdama (piedevām jau pirmajā vakarā manas brilles tika saņemtas gūstā un pēcāk atdotas tikai lidostā). Un mēs visu laiku ģērbāmies ļoti pieklājīgi (ja neskaita pirmo vakaru krogā). Bet tāpat jau pamanīju ačeļu ziboņu no visām pusēm. Nu iedomājieties: iet puisis pa ielu apkampis jaunkundzi, tak vienalga miedz ar aci pretī nākošām jaunuvēm. Nu trakākais jau, protams, bija, ka mums piesējās un vilkās pakaļ bariņš jauniešu MANA DĒLA VECUMĀ, visu laiku kaut ko nepieklājīgu ķiķinādami („Tik maziņš un jau gruzīns!”)! Kaut gan vienīgā atšķirība, cik nu tā virspusēji paspēju pamanīt, starp latviešu un gruzīnu vīriešiem ir tāda, ka: ja gruzīns nekad nepalaidīs garām iespēju pateikt sievietei kādu komplimentu, tad latvietis nekad neaizmirsīs izspļaut kādu riebeklību. Bet būtībā... ;)

P.S. Bildes būs vēlāk. Man visu laiku bija tik lielas acis, ka aizmirsās bildēt, tādēļ nav pat pilna lentiņa savākusies;(