Santa Ruksuss. T.Pratčets

Vernons Sīkstulis uzskatīja, ka šogad Santa Ruksusa ala ir izdevusies brīnišķīga. Personāls bija pacenties. Santa Ruksusa kamanas bija īsts mākslas darbs, bet rukši izskatījās gandrīz kā īsti, pateicoties jaukajai rozā nokrāsai.
Alas ierīkošanai bija atvēlēts gandrīz viss pirmais stāvs. Lai gan vienu elfu nācās disciplināri sodīt par smēķēšanu aiz Burvīgi-Burbuļojošā-Ūdenskrituma, bet uzvelkamās Visu Tautību lelles, kuras simbolizēja Draudzīgu Saimi, krampjaini raustījās un bieži lūza, tomēr izrāde sagādāja patiesu prieku visiem bērniem.
Bērni kopā ar vecākiem stāvēja rindā, lai, acis ieplētuši, skatītos uzvedumu.
Nauda plūda straumēm. Ak, kā tā plūda.
Lai atturētu darbiniekus no kārdinājuma, Sīkstuļa kungs bija nostiepis pie veikala griestiem auklas. Katras zāles vidū atradās kabīne, kurā sēdēja kasiere. Pārdevēji saņēma no pircējiem naudu, ielika to mazos piekaramos vagoniņos, kas dūkdami traucās pie kasiera, kurš noskaitīja atlikumu un sūtīja vagoniņus atpakaļ. Tādā veidā netika pieļauta nekāda kārdinājuma iespēja, bet vagoniņi traucās kā apsviluši.
Sīkstuļa kungs mīlēja Cūkssvētkus. Visu bērniem, visu tikai viņiem.
Viņš iebāza pirkstus vestes kabatā un starojot pavērās apkārt.
-                          Kā sokas, Centīgās jaunkundz?
-                          Ļoti labi, Sīkstuļa kungs, - lēnprātīgi atbildēja kasiere.
-                          Lieliski. – Viņš noskatīja monētu stabiņus.
Spoža zibens šautra ar sprakšķi izšķīlās no tiem un iezemējās metāla režģī.
Sīkstuļa kungs pārsteigts samirkšķināja acis. No Centīgās jaunkundzes metāla briļļu rāmja arī izšķīlās dzirksteles.
Pati ala bija pārvērtusies. Burtiski sekundes simtdaļu Sīkstuļa kungam šķita, ka visa pasaule nesas trakā ātrumā, bet tad tā ar skaļu šņirkstoņu apstājās. Vienkārši nejēdzīgi.
Četri no papjēmašē taisītie rukši uzsprāga. Kartona šņukurs atsitās pret Sīkstuļa kunga galvu un aizlidoja.
Jauko ruksīšu vietā uzradās urkšķošas un siekalas uz visām pusēm šķaidošas... jā, šķiet, arī tās bija cūkas, jo – ja Sīkstuļa kungs pareizi atminējās – hipopotamiem nebija smailu ausu un gredzenu šņukuros. Taču šie lopi bija lieli un pelēki, klāti ar cietiem sariem, un virs katra no tiem pacēlās sīvas smakas mākonis.
Nē, viņi nemaz neizskatījās jauki – it nekā pievilcīga. Viens no lopiem pagriezās pret viņu, paglūnēja ar sarkanu ačeli un pat nepateica „ruk” – kā pēc pilsētā izaugušā Sīkstuļa kunga domām bija jāsaka jebkurai normālai cūkai.
-                          Ghnaaarrrunnkh? – tas teica.
Kamanas arī bija pārvērtušās. Sīkstuļa kungam ļoti patika iepriekšējās kamanas ar filigrāniem sudraba rotājumiem. Viņš pats personīgi bija uzraudzījis, lai katra sudraba zvaigznīte tiktu pielīmēta īstajā vietā. Un tagad viss šis skaistums salauzts mētājās zem šaušalīgām ragavām, kuras izskatījās tā, it kā pavirši aptēsti baļķēni būtu uzgāzti diviem slikti ēvelētiem dēļiem. Šīs kamanas šķita mūžsenas un tās rotāja draudīgi atņirgušies viepļi.
Vecāki kliedza un mēģināja bērnus aizgādāt tālāk no kamanām, taču tas viņiem ne visai izdevās. Bērnus ragavas pievilka gluži kā ievārījums mušas.
Vicinot rokas, Sīkstuļa kungs metās pie šaušalīgās parādības.
-                          Izbeidziet! Tūlīt pat izbeidziet! – viņš kliedza. – Jūs izbiedēsiet bērnus!
Tajā brīdī viņš izdzirdēja, ka kāds mazs zēns viņam aiz muguras saka:
-                          Viņiem pat ilkņi ir. Super!
Bet viņa māsa atbildēja:
-                          Skaties, skaties, viņš čurā!
Augšup sāka celties milzīgs dzeltens smakas mākonis.
-                          Skat, tek uz kāpņu pusi! – turpināja komentēt meitenīte. – Visiem, kas nemāk peldēt, vajadzētu turēties pie margām!
-                          Esmu dzirdējusi, ka bērnus, kas slikti uzvedās, šie aprijot dzīvus, - ar izteiktu atzinību balsī paziņoja cita sīka meitene. – Pilnībā, bez atlikuma. Pat kaulus. Kraukš-kraukš-kraukš...
-                          Tā kā maziņā, - augstprātīgi nosprauslojās mazliet vecāks puišelis. – Tie taču nav īsti, katram iekšā ir burvis vai arī pulksteņa mehānisms. Katrs muļķis zina, ka šie nav īs...
Viens no kuiļiem pagriezās un palūrēja uz puiku. Viszinis steigšus paslēpās aiz māmiņas.
Sīkstuļa kungam, kurš gandrīz raudāja no dusmām, beidzot izdevās izlauzties cauri pūlim un tuvoties Santa Ruksusa alai.
-                          Šis, protams, ir PCTLV roku darbs? – viņš auroja, satvēris aiz rokas tuvāko izbiedēto elfu. – Kā tad! Nolēmāt mani izputināt, nelieši! Par bērniem jau jums nospļauties! Par maniem mīļajiem cālīšiem!
Elfs neko neatbildēja. Bērni sparīgi lauzās tuvāk cūķiem, lai kā arī māmiņas centās viņus apturēt. Kāda meitenīte pastiepa apelsīnu.
Uzvelkamās Visu Tautību lelles, šķiet, patiešām bija salūzušas. Mūzikas lādīte zem skatuves gan turpināja skandēt „Daudzu tautību bērni, tomēr sapnis par mieru mums viens...”, taču figūru asis bija saliekušās, un tagad Klatčas puisēns ar parādes zobenu ritmiski dauzīja pa galvu omniešu meitenei, bet Ahātu impērijas kostīmā tērpta meitenīte spēra tieši pa ausi mazam Llamedosas druīdiņam. Mazie skatītāji, kas bija sapulcējušies apkārt, ar uzmundrinošiem kliedzieniem atbalstīja visas lelles pēc kārtas – neskatoties uz nacionalitāti un rasi.
-                          Eee... alā ir vēl ļaunāk, Sīkstuļa kun... – iesāka elfs.
Sarkanā mētelī tērpta figūra izlauzās cauri pūlim un iespieda Sīkstuļa kungam rokā lieko bārdu.
-                          Nu man reiz pietiek, - paziņoja cilvēks Santa Ruksusa kostīmā. – Apelsīnu smaržu un slapjas bikšeles es vēl varu paciest, taču šitas ir par traku.
Un, izgrūstījis pūli, viņš devās projām. Vienīgais, ko Sīkstuļa kungs vēl sadzirdēja – kā viņš sašutis piebilda:
-                          Ha, un viņš sevi dēvē par Santa Ruksusu?!
Sīkstuļa kungs metās alas virzienā.
Tur milzīgā krēslā kāds sēdēja, ucinot uz viena ceļgala bērnu. Šī figūra bija... dīvaina. Tā gan bija tērpta tradicionālajā Santa Ruksusa kostīmā, taču Sīkstuļa kungam nekādi neizdevās koncentrēt uz to skatienu un to izpētīt: acis nezin kāpēc nemitīgi novirzījās tā, ka svešinieku varēja redzēt tikai sāniski skatoties. Tad jau drīzāk bija iespējams apskatīt savu ausi.
- Kas šeit notiek? Kas notiek? – viņš auroja.
Viņam uz pleca nogūlās kāda roka. Viņš pagriezās un ieraudzīja vienu no elfiem. Katrā ziņā šis cilvēks bija saģērbies Santa Ruksusa mazā palīdziņa kostīmā. Taču tērps šķita tāds kā greizs, it kā šis elfs būtu ģērbies milzīgā steigā.
-                          Un kas tu tāds esi?
Elfs izvilka no aizauss nospeķotu cigarešu galu un pikti pablenza uz viņu.
-                          Sauc mani par bagāto onkuli.
-                          Tu neesi elfs!
-                          Nēa. Es esmu burvju kurpnieks.
-                          UN KO GAN TU VĒLIES SAŅEMT CŪKASSVĒTKOS, KO, MAZO CILVĒCIŅ? – Sīkstuļa kungam aiz muguras atskanēja kāda balss.
Sīkstuļa kungs pārbiedēts pagriezās.
Pretī tam tur... teiksim tā: Santa Ruksusam – uzurpatoram - stāvēja nenosakāma dzimuma bērns – viena liela adīta cepure ar bumbuļiem.
Pastāvēja noteikts rituāls, kas atkārtojās katru reizi un nekad nemainījās. Viss notika šādi: bērns parasti zaudēja valodu, bet blakus stāvošā māmiņa pieliecās viņam, skatījās augšup Santa Ruksusam acīs un pārliecinošā tonī (kuru pieaugušie lieto vienmēr, kad rīko pret bērniem sazvērestību) teica: „Tu taču vēlies Mazā Skārdnieka lellīti, vai ne, Dorīn? Un vēl leļļu trauku komplektu, ko redzēji vitrīnā, ko? Un grāmatiņu ar virtuves aplikācijām? Nu, kas ir jāsaka?”
Un satriektajam bērnam bija jāsaka:
-                          Paudies.
Un tad viņš dabūja gaisa baloniņu vai apelsīnu.
Šoreiz māmiņai izdevās pateikt tikai:
-                          Tu taču vēlies...
-                          SAKI MAN, BĒRNS, KĀPĒC TEV ROKAS KARĀJĀS SAITĪTĒS?
Bērns apskatīja piedurknes, pie kurām bija piestiprināti cimdiņi, un pacēla rokas.
-                          Dūlainīši, - tas teica.
-                          SKAIDRS. ĻOTI PRAKTISKI.
-                          Bet vai tu esi pa-īstams?
-                          UN TU KĀ DOMĀ?
Cepure ieķiķinājās.
-                          Es ‘edzēju, kā tava cūciņa čulāja!
Spriežot pēc toņa, neko labāku cepurei savā dzīvē nebija nācies redzēt, un nezin vai varēja cerēt, ka kas tāds atkārtosies.
-                          OOO. EEE... LABI.
-                          Viņai bija tāds liels...
-                          NU UN KO TAD TU GRIBI SAŅEMT CŪKASSVĒTKOS? – steidzīgi viņu pārtrauca Santa Ruksuss.
Māmiņa atcerējās savu ar izdevumiem saistīto repliku un steidzīgi sāka čukstēt:
-                          Viņa vēlas...
Santa Ruksuss nepacietīgi uzsita knipi gaisā, un rūpīgās māmuļas mute aizvērās.
Sapratis, ka šāda izdevība var gadīties tikai reizi dzīvē, bērns ātri nobēra:
-                          Es gibu almiju. Un lielu pili al šitādiem te asumiem. Un zobenu.
-                          KĀ LŪDZU?
-                          ‘ielu zobenu, - atbildēja bērns, nedaudz apdomājies.
-                          LABI.
„Bagātais onkulis” piebakstīja Santa Ruksusam ar elkoni.
-                          Viņiem ir jāsaka „paldies”.
-                          SKAIDRI ZINI? MAN NEKAD NEVIENS VĒL NAV TEICIS „PALDIES”.
-                          Santa Ruksusam saka, - nošņāca Alberts. – Un tagad tu esi viņš, vai ne?
-                          JĀ. PROTAMS. HMM. TEV JĀPASAKA „PALDIES”, MAZO CILVĒCIŅ.
-                          Paudies.
-                          UZVEDIES LABI. TĀDA IR VIENOŠANĀS DAĻA.
-                          ‘abi.
-                          TĀTAD VIENOŠANĀS IR NOSLĒGTA.
Santa Ruksuss pieliecās pie maisa un izvilka no tā...
... Ļoti lielu pils modeli ar smailiem koniskiem torņiem, kā radītiem princešu ieslodzīšanai...
... Lielu kārbu ar vairākiem simtiem bruņinieku un kareivju plašā sortimentā...
... Un zobenu. Tas bija četras pēdas garš un tā asmens žilbinoši mirdzēja.
Māmiņai no pārsteiguma atkārās žoklis.
-                          Un to jūs dēvējat par bērnu rotaļlietām?! – viņa iespiedzās. – Tas taču ir bīstams!
-                          TAS IR ZOBENS, - iebilda Santa Ruksuss. – KUR TU ESI REDZĒJUSI ZOBENUS, KAS NEBŪTU BĪSTAMI?
-                          Viņa taču ir maza meitenīte! – iesaucās Sīkstuļa kungs.
-                          ZOBENS IR ĻOTI IZGLĪTOJOŠS PRIEKŠMETS.
-                          Bet ja viņa netīšām savainosies?
-                          PATIESAS ZINĀŠANAS TIEK IEGŪTAS CAUR PIEREDZI.
„Bagātais onkulis” kaut ko iečukstēja viņam ausī.
-                          TIEŠĀM? NU KO – NĀKSIES TICĒT UZ VĀRDA. GALU GALĀ, KAS GAN ES TĀDS ESMU, LAI STRĪDĒTOS?
Zobena asmens pēkšņi pārvērtās – nu tas bija no koka.
-                          Viss pārējais arī viņai nav vajadzīgs! – iesaucās māmiņa, kaut arī viņas meitas nesen teiktais liecināja gluži ko citu. – Viņa taču ir meitene! Un es... es nevaru atļauties tik dārgas rotaļlietas!
-                          BET TĀ TAČU IR DĀVANA, ES NEVARU TO ŅEMT ATPAKAĻ, - nedaudz pārsteigts teica Santa Ruksuss.
-                          Dāvana? – nesaprata māmiņa.
-                          Dāvana? – stāvās šausmās pārvaicāja Sīkstulis. – Nē! Tā ir mana prece! Kādas tev ir tiesības to kādam dāvināt? Mēs te naudu pelnam, zinies, nevis dāvanas dal... Es gribēju teikt... protams, ka ir Cūkssvētki, un bērniem ir jādāvina rotaļlietas, - viņš steidzīgi piebilda, redzot kā uz viņu blenž cilvēki. – Taču sākumā tās ir jānopērk, saproti? Es gribēju teikt... ha-ha. – Viņš nervozi iesmējās, jūtot, ka notiek kas dīvains, un „bagātais onkulis” aizdomīgi blenž uz viņu. – Rotaļlietas taču netaisa burvju elfi, kas dzīvo Plakanās pasaules Centrā, ha-ha-ha...
-                          Tas gan, - domīgi piekrita „onkulis”. – Tikai maniaks dos elfam rokā kaltu. Ja vien, protams, nevēlas, lai viņa vārds tiktu iecirsts pašam pierē.
-                          Tātad tas viss ir par velti? – stingri jautāja Dorīnas māmiņa, neizrādot nekādu vēlēšanos mainīt sarunas tēmu.
Sīkstuļa kungs bezpalīdzīgi nopētīja uzdāvinātās rotaļlietas. Tās noteikti neizskatījās kā ņemtas no viņa noliktavas.
Pēc tam viņš vēlreiz mēģināja aplūkot jauno Santa Ruksusu. Katra viņa smadzeņu šūna ziņoja, ka tas ir jautrs resnītis sarkani baltā kostīmā.
Nu... vai gandrīz katra. Dažas šūnas, kas bija nedaudz redzīgākas, ziņoja, ka acis patiesībā saredz kaut ko pavisam citu. Ko citu – tur gan acis ar šūnām tā arī nespēja vienoties. Bet vēl dažas šūnas vienkārši ņēma un atslēdzās.
- Hmm... Šķiet, ka jā, - caur zobiem nomurmināja Sīkstuļa kungs.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />