lūk! Un šādos brīžos es vispār saļimstu zem kompleksu nastas!
Jo man riebjas arī ēst gatavot, ja vien nav uznākusi spontāna iedvesma uz garneļu salātiņiem vai kādu citu neobligātu figņu.
Un droši vien es nekad nevarētu būt laba māte - īpaši pirmsskolas vecuma bērnam, jo bērni mani vienkārši ļoti, ļoti nogurdina. Es vienmer esmu varējusi sev pielaikot tādas 18.-19.gadsimta aristokrātes vai bagātas buržuāzijas pārstāves tēlu, kuras "mātes funkcijas" nozīmē noorganizēt aukļu un mājskolotāju darbu, katru dienu pārbaudīt, cik labi bērns apgūst franču valodu un klavierspēli, rītos un vakaros iedot buču, labi - vakaros vēl palasīt pasaku priekšā - uzklausīt un nomierināt bēdās, palīdzēt rēķināt matemātikas uzdevumus utt...
Bet sēdēt mājās ar divgadīgu-trīsgadīgu bērnu un nemitīgi reaģēt uz jautājumiem, izspēlēt etīdes ar spēļu lācīšiem un sajūsmināti spiegt par zīmējumiem...brrrr... pēc trim stundām no manis ir palicis vraks!