man liekas, pedejos 200 gados ciešanas bija labais tonis
daiļliteratūra kaut vai, jaunā vertera ciešanas un fausts (tas arī beigās sagribēja nomirt strādādams) un tad visādas filmas kā casablanca un aka un tamlidzigi
kā arī kristīgā tradīcija ar visādām ciešanām
šajos 200 gados ari tika atlasitas tadas ipaši ciešošas tautas dziesmas, lai muus pielīdzinātu pasaules kultūrai
ja mums tā atmoda būtu dažus simtus gadu agrāk, tad bišķi cita buķete būtu atlasīta mūsu reprezentēšanai.
dāvanu ņemšanas un neciešanas atmoda notiek pašlaik; kaut kā vairs neuzņem filmas par to, cik forši ir uzupurēties.