Redz, par to pirmo domāju, ka sāls ir nevis "vergošanas" faktā, bet attieksmē. Ja darbu uztver kā neizbēgamu dzīves sastāvdaļu, ja atrod tajā kaut kādu kaifu, tad ir tīrais prieks arī strādājot mūžu pabeigt. Tak labāk, nekā gulēt uz gultas un vaidēt, ne?
Protams, mūsdienās būtu grūti iedomāties nolikt karoti biroja krēslā un vēl uztvert to kā Dieva dāvanu, bet senākus laikus, visu gadu kustot līdzi dabas ritumam - kāpēc gan ne? To jau tikai līdz ar stundu darba ieviešanu tā iedalīja, darbs/atpūta, laukos, manuprāt, notiek mazliet citādi, vismaz tādā naturālajā saimniecībā.
Un nedomāju, ka mūsu senči tā arī rukāja, galvu nepaceldami, taču paspēja gan pa ballēm pastaigāt, gan darbdienu vakaros klētiņā/sienaugšā pamīlēties un uz lievenēm pasēdēt - ar ko tad mūsdienu birojs-krogs-mājas shēma ir labāka?