Ja esi vecākais bērns ģimenē...

... vienā jaukā dienā tavas labās dienas beidzas. Konfektes rotaļlietas, uzmanību nu nākas dalīt. Tu vairs neesi princesīte/princis, vienīgais un galvenais ģimenē (un tātad arī pasaulē). Tagad ir: „kuš, brālītis/māsiņa guļ”, „nē, saulīt, tagad nespēlēsimies, esmu nogurusi”...

Tagad galvenais ir mazulis, un tev ir jāpieliek milzīgas pūles, lai tevi vispār pamanītu: dzinn – krūzīte pret grīdu, „nu paskaties, paskaties, ko es uzzīmēju!” Un tas sīcis! Kā sāk kājām skriet, tā tikai tipina pakaļ. Brīžam tu viņu nīsti ar visas savas mazās sirds spēku. Un tak mazais ar kādu septīto prātu to jūt: paslepus – sesks tāds! – iekož tev rokā vai salauž tavu mīļāko mantiņu. Un tu taisnās dusmās – atklāti, nenogaidot piemērotus apstākļus – blaukš! Un tūliņ seko: kā nav kauna mazākam pāri darīt?! Kaktā! Un vēl – arvien biežāk tu dzirdi: „tu esi vecāks, tātad gudrāks, un gudrākais piekāpjas!” Vāh! :(

Nē, pēc tam, kad paaugsieties, jums būs kopīgas intereses, izklaides un varbūt pat draugi, un izrādīsies, ka tu to mazo kverpli pat mīli. A osadok ta ostalsja...

Un vēlāk, jau pieaudzis tu vienmēr centīsies, lai visi tieši uz tevi skatās, tik tevī klausās. Centīsies pierādīt, ka esi labs. „Mīliet, mīliet taču mani!”

Un vēl – par mums, tiem, kas dzimuši mēnesi, trīs vai piecus pēc kāzām. Nu nav, nav tā, ka vecāki mūs nemīlēja (un nemīl)! Mīlēja un varbūt pat vairāk kā tos pārējos...:) Bet! Tā ir cita paaudze, viņiem vēl ir ieaudzināta TĀ attieksme pret „bandu bērniem”. Un viņi izjuta kaunu un vainu tā „ne gluži likumīgā” bērna priekšā. Un kā mēs izturamies pret tiem, kā priekšā jūtamies vainīgi? M? Pareizi... Galvenais ir uzvesties tā, lai tagad tas otrs sajūtas vainīgs! Spogulis... Un ja vēl arī ģimenes dzīve nav padevusies, tad daļa vainas tiek neapzināti uzvelta bērnam: "Tikai tevis dēļ mēs vispār apprecējāmies...":(

Starp citu - vientuļo māmiņu bērniem tas visbiežāk tiek aiztaupīts...

Es nesaku, ka tas ir likums! Es nesaku, ka tas notiek vienmēr un ar visiem. Čto vižu, o tom poju! ;)))