Šodien darbā viena dāmīte pēkšņi saka: - Cibiņu atpazīšanas diena. Bet es paskatos uz balto papīra kārbiņu (tipa cibiņu) un domāju: - Eeee? Un laikam jau ar dikti stulbu sejas izteiksmi domāju, jo viņa jautā tālāk: - Sviesta Ciba taču kaut ko izsaka, ne? Un es aptuveni tikpat stulbi (joprojām vērojot kārbiņu): - Eeeee... Nuuu... Jā.
Tā arī nepajautāju: kas viņa tāda. Ne arī, pēc kā mani atpazina: pupiem vai satriecošās asprātības (hā, hā!).