Vakar ar vienu Cibiņjaunkundzi dzērām alu, klausījāmies krievu un ukraiņu mūziku (tb turpinājām to darīt jau otro dienu) un cepām kabačus "kā bērnībā" - olā un rīvmaizē viļātus. Tā kā šī nebija mana "bērnības garša", tad es pēdējā procesā piedalījos visai vāji (arī ēšanā), bet taujāta par savām atmiņām tā īsti nespēju atbildēt.
Tagad pēkšņi* atcerējos. Viens bija kakao (reizēm mēdzu pagatavot, kad gribas mierinājumu kādās skumjās), otrs - olas, kas sakultas ar cukuru stingrās putās, un tad tur iecilāti milti, tāda dikti samtaina garša. Mana vecmamma cepa lauku tortes uz pasūtījumu, un vienmēr kūlumam pielika kādas 5 olas vairāk, jo zināja, ka mēs ar brāli noēdīsim savu daļu.

* pēkšņi, ne pēkšņi - šovakar atkal cepu dzintaraino ābolkūku, lai āboli neiet postā, šonedēļ nesīšu uz otru darbu, vienā jau visi (ieskaitot Lielo Priekšnieku) ievērtēja :)