sirdna pacēla jautājumu par "Lotosiem". Dīvainas apstākļu sakritības dēļ es arī šodien ceļā uz darbu kā reiz par tiem atcerējos.
Pamatskolā (kā tagad saka) mūs ar brāli ne uz kādām organizētām biešu kaplēšanām nelaida, sak, pašiem biešu mājās gana, kaplējiet, cik uziet. Uz mūsu vārgulīgajiem: a tur maksā! - vecmamma apsolījās arī sapiķot. Un vasaras beigās izsniedza mammai 25 vai 50 rubļus (koroč, milzīgu naudu), ar noteikumu, ka jānopērk galds bērnu istabai. Cik atceros, mamma to naudu iztērēja kaut kur citur, iespējams, lai mūs uz 2 dienām uz Rīgu aizvestu, kas bija labs iemesls vecmammai zāģēt visu ģimeni gada garumā. Tieši gada, jo nākošā vasarā atkārtojās tas pats mats matā.
Pirmais "Lotoss", tātad, man bija pēc 8. klases - vecmamma toreiz nonāca slimnīcā ar insultu, attiecīgi bija pārāk vārga, lai visu ģimeni noliktu pie vietas. Pie kam, tā saucamais Mediķu Lotoss. Tb strādāju es mēnesi par sanitāri traumās un LOR nodaļā (tas arī ir interesants stāsts, bet citu reizi). Bija jāmazgā grīdas, jāstiepj no virtuves katli ar paiku un jāmācās iešpricēt muskulī (tb pakaļā). Vot. Nozīmīgākais gan bija pasākums augustā - visas LPSR mediķu lotosu tusiņš. Mēs dzīvojām kaut kur ellē gaisā (pat nezinu, kurā Latvijas malā), teltīs, vienīgie mazgadīgie (mazgadīgās) bijām mēs, visas citas grupas bija studenti. Koroč, bija gan ko noskatīties. Pēc tam rudenī skolā bija kaut kāds pasākums par tēmu "Ko mēs labu vasarā sadarījām", kur visiem Lotosiem bija jāuzstājas ar priekšnesumiem. Scenāriju mūsu iznācienam izdomāju es, tb paņēmu labākos momentus no studentu grupu uzstāšanās (kā tagad saprotu, tās bija KVN līmenī) un uztaisīju riktīgu vodeviļu. Publika sajūsmā rēca un lauza krēslus. Savukārt politiskā klimata uzturētāja skolotāja Spridzāne par to visu izteicās visai skarbi un pazemojoši :/
Nākošā gadā mums bija "Biešu ravēšanas Lotoss" tajā pašā kolhozā, kur dzīvoja mana vecmamma. Attiecīgi visi pārējie brauca uz darbu ar kravas mašīnu, bet es lepni ierados uz sava mopēda! No tā visa labi atceros, kā mani sakoda bite un man 3 dienas visa galva bija piepampusi apaļa bez acīm, un otrs - ka saulē apdedzināju roku līdz čulgām tenisa bumbiņas lielumā (nē, ne galda tenisa, bet tās dzeltenās pūkainās) - tas bija Černobiļas gads. Ā, un vēl atceros, ka mēs visas skatījāmies futbola čempionātu un bijām samīlējušās futbolistos.
Pēc tam bija "Celtniecības Lotoss" (ja nu kāds ir palaidis garām, man ir kura tur krāsotāja-apmetēja kategorija, vot). Tur pa mēnesi darba es nopelnīju naudu kasešu magnetofonam. Un vēl man tur bija pielūdzējs no profenes praktikantiem, kuru mana draudzene nokritizēja zemāk par zemi, un es pasūtīju 3 mājas tālāk.
Nu ja, un tad jau bija izlaiduma gads, un sākās Lielā Dzīve ;)