Re: runa nav par veiksmi, bet attieksmi
Nezinu kā tas no malas izskatās, katrā ziņā pieraksīšu, ka es nesūdzos :)
Bērni bija mana izvēle, protams es neiedomājos to visu tā kā tas ir, manos sapņos bija rožaināk :D mans vīrs ļoti labprāt paliek viens mājās ar sīkiem, man tikai atliek pārliecināt draudzenes un viņu vīrus (draudzeņu vīri ir tā lielākā problēma...) darīt tāpat un tad jau - aidā - dzīvē!

Ja ejam uz restorāniem, tad tikai tiek, kur bērni ir gaidīti. Piemēram, grieķu restorānā valda tāds troksnis, ka man reizēm ir par traku. Vienreiz bijām tur tikai divatā un mums blakus piesēdās liela ģimene/bariņš, kur bija vairāki bērni - visi bļāva gandrīz non-stopā. tad gan es biju dusmīga. vienīgais vakars gada laikā bez bērniem un jāklausās kā sveši kliedz.

Uz smalko itāļu restorānu gan bērnus vairs līzi neņemsim. Pats restorāns it kā aicina ar bērniem nākt un ir arī sēdeklīši, bet nav neviena bērnu ēdiena, nav arī pusporcijas. Ā un vēl mēs ejam uz lokālās virtuves krodziņiem, kuros ir vesels stūris ar visādiem klučiem un citādām bērnu mantām.