Tie, kuri nav saskārušies - tiem grūti iebraukt un tie būs tie, kas postulēs, ka ar vardarbību pret vardarbību cīnīties ir sūdīgi, ka upuris ir pats vainīgs, ko ta prom neiet, blablabla.
Manai mammai vajadzēja 10 gadus, lai bez neviena palīdzības beidzot saņemtos un izšķirtos no fātera, kurš sāka dzert un sāka arī viņu sist + emocionāli terorizēt (tas ir mīts, ka vīrieši tikai sit, bet emocionāli šantažēt un tiranizēt ir nespējīgi).
Pirms gudri dirst, tiem dirsējiem vajadzētu palasīt, kāpēc ne visi upuri ir spējīgi tā uzreiz saņemties un notīties vai bliezt pretī sišanas gadījumā. Tur ir daudzi iemesli, kaut vai tas, ka upuris var būt jau davests līdz stadijai, kur nav nekādas pašapziņas un varmāka var totāli izspēlēt kārti - ko tu bez manis iesāksi, tu neizdzīvosi, neviens tev neticēs, atņemšu bērnus, utt. Protams, ka arī tas, ka bieži vien nav reāla atbalsta un arī nolaižas viss, kas var nolaisties, jo ir,teiksim, jau bijušas situācijas, kur upurim kāds no malas ir pateicis, ka upuris pats vainīgs.
Bet es pieļauju, ka upura psiholoģijā cilvēkiem nav tik liels košers iedziļināties kā budisma filozofijā.
Vispār, stulbākais ir tas, ka tieši sievietes ir tās lielākās "pati vainīga" akmeņa metējas.