Jā, man arī ir viedokļi.:)
par mātēm. Aizvien vairak tiecos uz pārliecību, ka spēja pieņemt savus vecākus ar visām viņu - tai skaitā nepatīkajām - īpašībām un ieradumiem un piedot viņiem viņu kļūdas - tai skaitā tās, kuras mēs paši joprojam ārstējam pie nešķīsti dārgiem psihoterapeitiem - ir viens no būtiskākajiem personības brieduma rādītājiem. Ka, ja ar to netiek galā, tad ne sevi, ne citus pa īstam un nesāpīgi mīlēt nesanāk.
2) Par antibiotikām zinu, ka tās jālieto bakteriālu (vai sēnīšu, vienšūņu utml., bet nekādi ne vīrusu) infekciju gadījumā. Un bakteriālas (vai sēnīšu, vienšūņu utml.,) infekcijas diagnozi var noteikt tikai ārsts, visbiežāk - tikai ar analīzēm. Un tikai ārsts arī var zināt, kuras konkrētās antibiotikas kādā konkrēta devā tieši šim gadījumam noderēs. Tāpēc man nekad neienāktu prātā dzert antibiotikas pēc savas saprašanas vai medicīnu nestudējuša drauga ieteikuma, vai pašai eksperimentēt ar devām, ja man reiz kāda iekaisuma dēļ tādas ir izrakstītas.