Kauns atzīties, bet tikai šodien noskatījos "Kaiju" (http://filmix.net/dramy/37997-chayka-2005.html). Pieņemu, ka bērnībā to noteikti esmu redzējusi kādā TV uzvedumā (kaut gan jāsaka, ka "Ilgu tramvajs", "Atjautīgā aukle" un "Kavalieru viltība" ir atmiņā kā akminī iecirsta, tā ka visādi var būt...) un augstskolā tak NOTEIKTI es to lasīju - neticu, ka jel kurš krievu filologs bez šitā ir izmācījies, da i miljons raksti lasīti gan par pašu lugu, gan dažādiem tēlotājiem. Bet nu jā, tas viss kaut kur "bēniņu stūrī" iekrāmēts.
Un atkal es spēju tikai pabrīnīties, cik gan dažādi cilvēki redz vienu un to pašu mākslas darbu. Ja kādam citam tas bija stāsts par nelaimīgu mīlestību, kad nevar dzīvot ne kopā, ne atsevišķi, tad man tas bija stāsts par cilvēkiem, kuru ambīcijas ir lielākas par viņu talantiem. Par cilvēkiem, kas sevi un savu dzīvi izniekojuši dēļ kūtruma, gribas trūkuma un nespējas izdzīvot šajā pasaulē. Par cilvēku pieķeršanos iluzorām lietām. Patiesībā jānošaujas bija visiem;>

Iepriekš es par šādu nesakritību brīnījos, kad noskatījis ieteikto "Es tevi mīlu, Filip Moris" (http://filmix.net/dramy/8368-ya-lyublyu-tebya-fillip-morris-i-love-you-phillip.html), kura nebūt nebija par izmanīgu bēgšanu no cietuma (kā man tikai atstāstīts) vai pārpasaulīgu mīlu (kā varētu padomāt), bet par cilvēku, kurš spēj dzīvot vien riskējot un balansējot uz naža asmens. Ja viss ir labi un mierīgi, viņam pazūd dzīves garša un viņš tikai nīkuļo.

Un vēl iepriekš tas bija "Titāniks", kuru es jej bogu nekad vairs neskatīšos! Jo tā nebija skaista filma par mīlu (kā visi runā), bet nebeidzami garš murgs ar slīkstošiem cilvēkiem.