Pārdevējai siera un vīna veikalā Avotielā šī noteikti nebija "viņas diena".
Sākumā es viņu atrāvu no sēdēšanas pie galdiņa ar paziņām, tad visgudri paskaidroju (lai arī es izvēlējos vismaigāko un pieglaudīgāko toni, apzvēru!), ka nav pareizi rakstīt uz cenu zīmes "Siers ar amoliņu", ja tas patiesībā ir siers ar sieramoliņu/sierāboliņu/trigonellu, nevis kādu aitām barojamu zāli. Beigās pat pazemīgi piemetināju: "Es jau no laukiem!" Bet tas viņai vienalga nepatika.
Tālāk. Kamēr viņa gāja mainīt manu piecīti, veikalā ietipināja kungs labākajos gados (kā viena mana draudzene saka - "starp 60 un nāvi"), nostājās cieši blakus, labu brīdi ļoti uzmanīgi blenza man virsū, tad pāris reizes pašķindināja uz letes novietoto zvaniņu, tad smagi nopūtās un filosofiski bilda: "Sievietes ir TIK skaistas!" Uz ko es laipni atteicu, ka tā jau tam jābūt, variantu nav. Uz ko tēvocītis atkal apcerīgi izdvesa: "Jā, tā gan ir, variantu nav..." Kamēr mēs tā saviesīgi tērzējām, atgriezās pārdevēja, uzmeta mums abiem visnotaļ piktu skatu, izdeva man atlikumu un devās atlikt vietā iegriezto siera rituli. Un te nu tēvocis kļuva visai niķīgs un bezmaz rupji apvaicājās, kas ta šitā esmot par kārtību, ka viņu neviens neapkalpojot un cik tad ilgi viņam te būšot jāstāv...
;D