O,jā! Man arī bērnība un pusaudzība ir laiks, kurā es nekad vairs negribētu atgriezties. Bija jau arī savas foršās lietas, bet kopumā tas bija psiholoģiski grūts laiks. 20-30 jau bija bišķi labāk. Tas pieaugušo dzīves sākums, studijas, daudz mazapmaksātu darbu (kā jau skuķim bez pieredzes) visi attiecību un kopdzīves veidošanas puni... arī savs jaukums, bet nekāda idille.
Pēc 30, tad gan es beidzot sajutos uzplaukusi - skaista, gudra un bezrūpīga.:) Visu laiku gan klusa bailīte, ka tas var vienreiz beigties un vai es zinu, ko likt vietā. Cerams, nāks laiks, nāks padoms. Šobrīd mani tas 40 vēl mazliet baida, godīgi sakot.