Es negribētu teikt, ka man bija šausmīgi nelaimīga bērnība vai pusaudzība, tikai tāda normāli nelaimīga, kādai tai jābūt: kad vecāki un draugi nesaprot, kad mokies ar kompleksiem, kad "MaNiNeVienZneMīL", bet nudien nav ne mazākās vēlmes tur atgriezties, tieši tāpat kā 20 vai 25 gados - jo ar katru brīdi paliek arvien interesantāk un foršāk!;)