Es patiesībā apskaužu cilvēkus, kas gluži mierīgi var domāt un spriest par visādiem torsionu laukiem, elektrību vai baktēriju populācijām mums apkārt, un nesajukt prātā. Man kaut kā smadzenes ir iekārtotas tā, ka visu vajag iztēloties. Un pietiek aizdomāties kaut vai par tādu it kā elementāru lietu kā "visums ir bezgalīgs", kad man smadzenes nošķiebjas uz sāniem kā tāda Ostapa Bendera cepure. Un es steidzīgi pārtraucu domāt;)
Nē, nopietni, Jūs spējat iztēloties kaut ko bezgalīgu, nu absolūti bezgalīgu? Vai to, ka pilnīgi visus murd sīkbūtnes?
Vai arī Jūs spējat par to visu domāt "pa gabalu" (отстраненно), operējot tikai ar zinātnieku aprakstītiem faktiem, neiedziļinoties un neiztēlojoties?