Mans tēvs (un reizēm arī es), runājot par otrajiem mēģinājumiem kaut ko izdarīt, saka "Otomsķiķ za Islambeka", teiciens nācis no kaut kādas padomju laiku filmas, ko neviens vairs neatceras, bet ģimenē šo bieži pielietojam - piemēram, "šogad brauksim uz Soču un kanjonā "otomsķim za Islambeka"" :)
Runājot par kaut ko, kas ir ne šis, ne tas - sakām "Ne lācis, ne vāvere". Līdzīgs teiciens, nācis no vecvecvecmāmiņas mātes pusē, ir par tādiem nekādiem cilvēkiem vai norisēm (sūrā Mārsnēnu izloksnē) - "Ne smīlātāš, ne lijēš; ne dzīvotāš, ne mirēš; ne ēdēš, ne pirdēš".