Salvēte, Vera un Klaus!
taisnība ir tik slidena štelle… :) ja es sevi pieķeru pie kādas "taisnības", tad zinu, ka kaut ko esmu palaidis garām.
Tev ir taisnība, ka PARASTI acīmredzot neliek, un taisnība, ka tantes samuldējās (rozmarīnu VAR audzēt telpās arī ziemā, trū fakt). tak aiz šīm divām patiesībām viegli palaist garām vēl vienu — ka arī tantēm ir taisnība (arī tad, ja viņām sagadījās samuldēties par savu persōnīgo pieredzi). jo, raugi, svaigu rozmarīnu VAR pievienot arī termiski neapstrādātam ēdienam: i salātiem, i desertiem, i kokčikiem. atiesim no tantēm un atgriezīsimies pie dažiem aktuāliem kulinārijas pamatprincipiem: visi tie fenōlu, terpēnu un kādu vēl ne grupu savienojumi ir ķīmiskās pašaizsardzības indes, ko garšaugi dažādās kombinācijās un attiecībās saražo dzīves laikā (tiesas un taisnības labad garšaugus drīzāk varētu saukt par smaržaugiem, jo tiem piemīt ēteriskā spēja pieskarties no attāluma). un cilvēks kā prasmīgs aptiekārs ir iemanījies šīs indes likt lietā — atšķaidot. viss atkarajas no dozas (ar īso ō), kā man reiz mācīja draugs un skolotājs tēvs Fjodors. Kinskim arī ir divas taisnības: par kožu indēšanu (inde, naturāls pesticīds) un lauru lapām. taču arī aiz tām slēpjas trešā, ko jums, jaunajiem, viegli palaist garām — ar laiku nonēsājas garšu kārpiņas un gripās aizsēr smaržu receptōri. tad ieliek tantuks savā rosolā svaigu rozmarīna (jūras rasas, baizevēj) zariņu un cauri visām krievu sinepēm šalc jūra un zaļais, es atvainojos, mežs.