Krāmējot Jaunajā Plauktā grāmatas visparkautko aizdomājos:

1) Visvairāk izjukušamās attiecībās es laikam nevaru paciest to, ka man grāmatas iet mazumā. Nu, bļins, liekas, ka viņi to dara speciāl - paņem no manis "palasīties" labu grāmatu un... viss beidzas: vai nu šams paliek izvairīgs, vai es sabrēcu: "Tinies, maita!"
2x Kārda "Игра Эндера", 2x Ziedoņa "Epifānijas", 2x Remarka "Trīs draugi", Džeroma "Trīs vīri uz vellapēda" un vēl vesela čupa literatūras, kuras man patiešām pietrūkst:(((
2) Lai cik skumji to atzīt: man tomēr ir vistas smadzenes, kurās vairāk par vienu Lielu Domu vienlaicīgi nespēj atrasties. Visas Plaukta Epopejas laikā es ne reiz neiedomājos par savu "ciešanu objektu". Ne reizi! Koroč - pilnīgi skaidrs, ka visas problēmas aiz bezdarbības. Steidzami jāiesaistās kāda "biznesa projektā", lai no galvas lauzīšanas būtu vismaz kāds materiāls labums;)