Esmu veca un sentimentāla
Vai atceraties? /priecājaties, ka nerakstu vecajā drukā!;P/

vecā rudā caurulē
aiz sienas ūdens šalc
zilā papes kārbā samirkst
zobu pulvers balts
jāpaskatās debesīs vai neiesāks jau līt
visam pāri saule spīd

mājas stūris truli asais
pierē griežas man
šahtā vecais nogurušais
asfalts saule tvan
viņam sejā mūsu soļi paliks arī rīt
pāri visam saule spīd

mūsu apsolītā zeme sapņos rādās man
mūsu nedzimušo bērnu
balsis ausīs skan
varbūt ka līdz mīlas beigām aizdejosim rīt
pāri visam saule spīd

dienas gaisma pelēkā
uz tavām rokam krīt
un aiz sienas kādam skauž
un kaut kur iesāk līt
asaras no tavām acīm vajag noskūpstīt
pāri visam saule spīd

Toreiz es biju jauna un man šķita, ka ilgi es nedzīvošu. Tādēļ svarīgāk par visu šķita būt ciniskai. Un šī dziesma dikti iederējās manā - tādas traģiskas būtnes pasaulē: es nezinu, cik ilgi mēs dzīvosim, es nezinu, kas mums varēja būt, tversim šo mirkli... Tāds Twilight efekts;)
Un nesen es noskatījos to klipu oriģinālajā versijā: http://www.youtube.com/watch?v=Y_PIadFsvDk
Un tie vecie cilvēki mani aizkustināja daudz vairāk kā toreiz - pirms... gadiem...:)