Iekāpu 15.troļļukā un gandrīz nokritu no biezā gaisa. Tur visā savā godībā sēdēja "Leningrad" tantuks. Tajā pašā ierastajā mētelī, kas viņai allaž mugurā ziemu i vasaru. Cepures gan šoreiz nebija, šodien viņai galvā bija nospeķota un uz visam pusēm izspūrusi parūka. Un sēdēja viņa tāda ar dzīvi apmierināta uz tā atliecamā krēsliņa salona vidū, izvietojusi apkārt savu bagāžu: kādus 10 Maxima maisus - apaļus piebāztus ar kaut kādām drazām un neiztrūkstošo urīna smaku, šūpoja kājas un dzīvespriecīgi jautāja: vai šis ir 15. numurs.
Pie tirgus iekāpa kāds tēvocis ap 50 - zolīdi ģērbies, bet visnotaļ erebuš. Un nenoturējās kājās tēvocis un apsēdās uz tiem maisiem, un sāka tantuks saukt spalgā balsī, lai šis ceļoties augšā, jo tur viņai esmot dārgas un plīstošas mantas saliktas, bet tēvocis atteicās celties augšā, ja nu vienīgi viņa pasaukšot policiju, tad gan viņš būšot spiests padoties pārspēkam. Un tantuks vaimanāja par pieaugušiem vīriešiem, kas neprotot uzvesties un sēžoties uz citu cilvēku bagāžas. Un tēvocis murmināja, ka viņš vis esot par biļeti samaksājis un tāpēc viņam esot pilnīgas tiesības sēdēt. Un pirmā neizturēja mollīga kundze, kas tirgus pieturā bija tik izmisīgi ietraukusies trolejbusā, pamanījusi brīvu vietu un (pirms vēl nāss bij saodusi iemeslu, kamdēļ šī vieta ir brīva) pārsteidzīgi apsēdusies tantukam blakus. Tagad viņai kreiso sānu sildīja pēc urīna dvakojošs un iespējams utains tantuks, bet pie kājām vāļājās murmulējošs tēvocis, tadēļ viņa izvēlējās piecelties un pazust salona pakaļgalā. Un nu tēvocis cēlās un sēdās blakus tantukam, un uzsāka viņi dažādas intelektuālas sarunas.
Un, starp citu, runāja viņi par to, ka nosodīt cilvēkus neesot labi, un viņi nu gan to nedarot!;)