Es te šodien staigāju pa virtuālo telpu visus večus par zanudām (nūģiem) lamādama. Labi, nu ir jau viņi tādi, ir;) Bet viņiem ir tiesības uz viedokli, ko? Ir vai nav? Ir, laikam tak.
Katram ir tiesības mīlēt vai nīst kādus svētkus. Un katram ir savi iemesli - kāpēc tas tā ir.

Mīlamie svētki:
Vecgada vakars - tas man ir mīļāks par Ziemassvētkiem. Tad braucu uz laukiem pie savas ģimenes. Pīrāgi, dzejolīšu skaitīšana, dāvanas, smaržīga eglīte no pašu meža, svina laimīšu liešana un, protams, vakars ar svarīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Esmu pāris reizes mēģinājusi savādāk svinēt - nē, nekāda dzeršana visjautrākajā vai prominentākajā komānijā neatsver klusu vakaru laukos.
Lieldienas - ar Jēzu tām nav nekāda sakara! Tā ir olu krāsošana (ar visu tai vajadzīgo krāsmateriālu sagatavošanu-meklēšanu) un šūpoles. Atkal tur pat - laukos.
Jāņi. Tapat kā Vecgads un Lieldienas. Tikai vēl klāt nāk ugunskurs un vainagu vīšana.
8. marts. Tas bija kādā 2. klasē. Pamodos no tā, ka man pie deguna pieskārās dzeltens samtīgs pīlēns (bija kādreiz tādas mantiņas). Un es vēl joprojām atceros, kādas bija tēta acis, kad es ar to pīlēnu ieskrēju virtuvē! /tfu, maitasgabali - Jūs, saraudājos!/ Un kaut vai tikai tāpēc man tie līdz dzīves galam būs vieni no mīļākiem svētkiem! + tā nu sanācis, ka vislaik esmu strādājusi "krievu" kompānijās. Un tas IR patīkami - saņemt smaidu un hiacinti (Kaut arī man ne visai patīk puķes - izņemot tās, kas ārā zied)!
Nīstamie svētki:
Hellovīns. Vē, vē un vēlreiz vē! Piedzērušos pokemonu prazņiks!
Valentīndiena. Banāli trulo amīšu svētki. Man tajā dienā ir tāda sajūta it kā būtu apvilktas ne savas apenes - griež, spiež, jūties ka pēdējais duriks. Un, kad pagājšgad ex-vīrišķis atsūtīja sms ar pasveikumu (pusgadu pēc šķiršanās!), pretī saņēma "EJ DIRST!" (Tieši tā - ar lielajiem burtiem!) - Jūs pat iedomaties nevarat, cik es biju pārskaitusies!
Mātes diena. Varbūt tāpēc, ka man ir diezgan, hmm, "netuvas" attiecības ar mammu. Varbūt tāpēc, ka tā iekrīt taisni tajā weekendā, kad es gribētu ar draugiem svinēt savu dzimšanas dienu, bet nākas braukt uz laukiem. Varbūt tāpēc, ka domāju par tām sievietēm, kas nav un nekad nebūs mātes un man sāp sirds par viņām. Varbūt tāpēc, ka jūtos vainīga sava bērna priekšā - jo neesmu nekāda labā mamma. HVZ.
Ilgstoši bija: dzimšanas diena. Jo pirms tam ir mēnesi ilgs "man viss ir apriebies! Gribu nosprāgt!" stāvoklis. Jo tieši dzimšanas dienā mūždien notika kauč kādi sūdi - un tā gadiem.