trips po moskachka – gāju pa maskavas ielu ieraugu
shakaalis oshnjaajas, manaami meklee peedas. es vēroju. viņš atskatās, bet ošņā tālāk.
sajūtos aicināts, sametas nedroši. atskatos atpakaļ ieraugu tramvaja pieturu, kurā kāds jaunēklis pleijeri ausīs un sirms kungs. nolemju, pabraukties ar tramvaju pieturas kādas uz priekšu – un ja vēl tad tas šakālis aicinādams rādīs ceļu tad sekošu. gaidu, ar pusaci šakāli vēroju. ošņājas viņš pretējā ielas pusē metrus septiņdesmit pāri tramvaja sliedeem. garām nāk kundzīte kostīmā bēšā, apstājas, mīņājas, galvu groza. krieviski jautā it kā vēršoties pie manis lai pasakot – kā un kur sliedes šķērsojamas. saulenes noslīd man no pieres uz acīm, abstulbstu. sarunā braši iesaistās sirmais kungs tādā garā viszinošā vibrējošā balsī ķeroties pie saknēm: kakije reslji pozvoljte sprositj? jomajo nodomaaju, pabīdoties nostāk. šakālis vēl ošņājas. bēšā kundzīte sāk garu stāstu par krustmeitu kura gaidot viņu sliežu pretējā pusē, o bože, paldies dievam, dzelzceļa sliežu otrā pusē. sirmais tad nu plātīgi sāk skaidrot ka iespējams sliedes, kas dzelzceļa, šķērsot gan pie lāčplēšielas gan vēl vairākas vietas viņam zināmas, precīzāk jāizsakās esot. tante sakās īsti neatceroties, mol ātri viņas ar dočku toreiz gājušas. neatceroties īsti – tik prātā „keramika” vārds palicis. vīrs atplaukst smaidā – ooo nu togda vam čerez most, doragaja, es arī atviegloti nopūšos – šakālis pazudis.