Pirmkārt - tagad es zinu, ko nozīmē taisnīgu dusmu pārņemts ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
kuminjsh. Cienu. Mīlu. Apbrīnoju. Bīstos.
Bet nu par lietas būtību. Ak, es taču arī uzskatu, ka jebkura diēta ir bulšits un plāksteris. Un, ka nav iespējams atrast pārtikas produktu, kuru vismaz viena no t.s. "veselīga uztura teorijām" neatzītu par indi un ļaunuma sakni, savukārt kāda cita, ja ne ieskaitītu panacejas kārtā, tad vismaz ierindotu plauktiņā "nekaitīgie, noteiktās devās pat vēlamie".
Un, jā - visslaidākais viduklis un labākā veselība man bija tajos dzīves posmos, kad dzīvoju aktīvu un interesantu dzīvi, bezrūpīgi rīdama visu, kas pagadās un kad pagadās. Un mana dziļākā, mūžmūžos nesatricināmā pārlieciba ir un paliek, ka vesels dzīvespriecīga cilvēka organisms spēj lieliski pats izvēlēties, uzņemt un patērēt visdažādākos produktus sev optimālajā kārtībā un devās.
Kad skraidelēju pa Korsikas vai Gruzijas kalniem, manas aknas ceptu cūkgaļu un sarkanvīnu izfiltrēja bez ņerkstēšanas, neļaujot zem ādas nosēsties ne gramam tauku, bet jau esošās krokas noplaka svilpdamas. Čipsi, majonēze un kečups, kas nenoliedzami ir draņķi, labākajos laikos allažiņ ir izbiruši man cauri, nekur neaizķerdamies un neko nebojājot.
Taču šobrīd es neredzu iespēju pēkšņi sākt dzīvot aktīvi, viegli un interesanti. Tādēļ izvēlos vienkāršāko un mazākrezultatīvo ceļu - mainu ēdienkarti. Var jau būt, ka sistēma, kura izvēlēta šobrīd, nav man piemērotākā. "Tak ņe navek že!" - kā teica kāda dāma, uzzinot par savas paziņas došanos laulībā.
kuminjsh. Cienu. Mīlu. Apbrīnoju. Bīstos.Bet nu par lietas būtību. Ak, es taču arī uzskatu, ka jebkura diēta ir bulšits un plāksteris. Un, ka nav iespējams atrast pārtikas produktu, kuru vismaz viena no t.s. "veselīga uztura teorijām" neatzītu par indi un ļaunuma sakni, savukārt kāda cita, ja ne ieskaitītu panacejas kārtā, tad vismaz ierindotu plauktiņā "nekaitīgie, noteiktās devās pat vēlamie".
Un, jā - visslaidākais viduklis un labākā veselība man bija tajos dzīves posmos, kad dzīvoju aktīvu un interesantu dzīvi, bezrūpīgi rīdama visu, kas pagadās un kad pagadās. Un mana dziļākā, mūžmūžos nesatricināmā pārlieciba ir un paliek, ka vesels dzīvespriecīga cilvēka organisms spēj lieliski pats izvēlēties, uzņemt un patērēt visdažādākos produktus sev optimālajā kārtībā un devās.
Kad skraidelēju pa Korsikas vai Gruzijas kalniem, manas aknas ceptu cūkgaļu un sarkanvīnu izfiltrēja bez ņerkstēšanas, neļaujot zem ādas nosēsties ne gramam tauku, bet jau esošās krokas noplaka svilpdamas. Čipsi, majonēze un kečups, kas nenoliedzami ir draņķi, labākajos laikos allažiņ ir izbiruši man cauri, nekur neaizķerdamies un neko nebojājot.
Taču šobrīd es neredzu iespēju pēkšņi sākt dzīvot aktīvi, viegli un interesanti. Tādēļ izvēlos vienkāršāko un mazākrezultatīvo ceļu - mainu ēdienkarti. Var jau būt, ka sistēma, kura izvēlēta šobrīd, nav man piemērotākā. "Tak ņe navek že!" - kā teica kāda dāma, uzzinot par savas paziņas došanos laulībā.
Patiesībā jau visu diētu pamatu pamats ir sabalansēts uzturs, un, ja akurāt nav diabēts, celiakija vai tamlīdzīga kaite, tad pareizās proporcijās var ēst visu, kas kust un nekust. Vienīgi šitāds "drīkst to un to, bet nedrīkst to un to" psiholoģiski ir vienkāršāks un neprasa tik daudz piedomāt kā tad, ja vajadzētu izrēķināt ēdienkartes atbilstību uztura piramīdai.
Man jau liekas, vispareizāk ir noskaidrot organisma īpatnējās vēlmes un sabalansēt tās ar vispārējiem uzturzinātnes principiem (lai organisms pārāk uzstājīgi nepieprasa šokolādi :)). Un par vispārējā dzīves stāvokļa iespaidu uz vielmaiņu pilnīgi piekrītu :)
Viens no iemesliem, kāpēc man noplaka vēlme gadu dzīvot Itālijā - tā viņējā makaronu rīšana.
Tā zeme ar visiem iedzīvotājiem, tradīcijām un virtuvi man nekad nav patikusi!
(TrZ, lūdzu, neuztver atkal personiski!)
1.Tik daudz ēst.
2.Tik bieži ēst.
3.Visādu herņu(šokolādes/cepumi/putukrējuma tortes) ēst.
Zini, bangladēšā, piemēram, neredzēju nevienu cilvēku ar liekā svara problēmām.
Piemēram, pirms dažiem gadiem man otrā robeža bija apmēram turpat, kur tagad pirmā.:)