Pirmkārt - tagad es zinu, ko nozīmē taisnīgu dusmu pārņemts ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
kuminjsh. Cienu. Mīlu. Apbrīnoju. Bīstos.
Bet nu par lietas būtību. Ak, es taču arī uzskatu, ka jebkura diēta ir bulšits un plāksteris. Un, ka nav iespējams atrast pārtikas produktu, kuru vismaz viena no t.s. "veselīga uztura teorijām" neatzītu par indi un ļaunuma sakni, savukārt kāda cita, ja ne ieskaitītu panacejas kārtā, tad vismaz ierindotu plauktiņā "nekaitīgie, noteiktās devās pat vēlamie".
Un, jā - visslaidākais viduklis un labākā veselība man bija tajos dzīves posmos, kad dzīvoju aktīvu un interesantu dzīvi, bezrūpīgi rīdama visu, kas pagadās un kad pagadās. Un mana dziļākā, mūžmūžos nesatricināmā pārlieciba ir un paliek, ka vesels dzīvespriecīga cilvēka organisms spēj lieliski pats izvēlēties, uzņemt un patērēt visdažādākos produktus sev optimālajā kārtībā un devās.
Kad skraidelēju pa Korsikas vai Gruzijas kalniem, manas aknas ceptu cūkgaļu un sarkanvīnu izfiltrēja bez ņerkstēšanas, neļaujot zem ādas nosēsties ne gramam tauku, bet jau esošās krokas noplaka svilpdamas. Čipsi, majonēze un kečups, kas nenoliedzami ir draņķi, labākajos laikos allažiņ ir izbiruši man cauri, nekur neaizķerdamies un neko nebojājot.
Taču šobrīd es neredzu iespēju pēkšņi sākt dzīvot aktīvi, viegli un interesanti. Tādēļ izvēlos vienkāršāko un mazākrezultatīvo ceļu - mainu ēdienkarti. Var jau būt, ka sistēma, kura izvēlēta šobrīd, nav man piemērotākā. "Tak ņe navek že!" - kā teica kāda dāma, uzzinot par savas paziņas došanos laulībā.
kuminjsh. Cienu. Mīlu. Apbrīnoju. Bīstos.Bet nu par lietas būtību. Ak, es taču arī uzskatu, ka jebkura diēta ir bulšits un plāksteris. Un, ka nav iespējams atrast pārtikas produktu, kuru vismaz viena no t.s. "veselīga uztura teorijām" neatzītu par indi un ļaunuma sakni, savukārt kāda cita, ja ne ieskaitītu panacejas kārtā, tad vismaz ierindotu plauktiņā "nekaitīgie, noteiktās devās pat vēlamie".
Un, jā - visslaidākais viduklis un labākā veselība man bija tajos dzīves posmos, kad dzīvoju aktīvu un interesantu dzīvi, bezrūpīgi rīdama visu, kas pagadās un kad pagadās. Un mana dziļākā, mūžmūžos nesatricināmā pārlieciba ir un paliek, ka vesels dzīvespriecīga cilvēka organisms spēj lieliski pats izvēlēties, uzņemt un patērēt visdažādākos produktus sev optimālajā kārtībā un devās.
Kad skraidelēju pa Korsikas vai Gruzijas kalniem, manas aknas ceptu cūkgaļu un sarkanvīnu izfiltrēja bez ņerkstēšanas, neļaujot zem ādas nosēsties ne gramam tauku, bet jau esošās krokas noplaka svilpdamas. Čipsi, majonēze un kečups, kas nenoliedzami ir draņķi, labākajos laikos allažiņ ir izbiruši man cauri, nekur neaizķerdamies un neko nebojājot.
Taču šobrīd es neredzu iespēju pēkšņi sākt dzīvot aktīvi, viegli un interesanti. Tādēļ izvēlos vienkāršāko un mazākrezultatīvo ceļu - mainu ēdienkarti. Var jau būt, ka sistēma, kura izvēlēta šobrīd, nav man piemērotākā. "Tak ņe navek že!" - kā teica kāda dāma, uzzinot par savas paziņas došanos laulībā.