Viens no iemesliem, kāpēc neesmu piemērota kopdzīvei - es nespētu būt laimīga brīvdienās, kas jādala vēl ar bariņu cilvēku. Bērni, kas jāved uz zoodārzu, kartupeļu talka pie vīramātes, grila pārtija laimīgo ģimeņu klubiņā...brrr...
Nē, nav šīm visām nodarbēm nekādas vainas, taču par atpūtu es nevienu no tām nespētu dēvēt. Un, jā - man ir vajadzīgs Mans Atvaļinājums, nevis Mūsu Atvaļinājums, ja vien nav runa par medusmēnesi. Tāpat kā Mana, nevis Mūsu apakšveļa, zobu birste un kafijas krūze.
Nē, nav šīm visām nodarbēm nekādas vainas, taču par atpūtu es nevienu no tām nespētu dēvēt. Un, jā - man ir vajadzīgs Mans Atvaļinājums, nevis Mūsu Atvaļinājums, ja vien nav runa par medusmēnesi. Tāpat kā Mana, nevis Mūsu apakšveļa, zobu birste un kafijas krūze.
Kāpēc dzīvošana ģimenē tomēr mūsu pārapdzīvotajā pasaulē joprojām ir tik ļoti vairāk akceptēts modelis?
solo stils - ar mīlotajiem, ko satiec šad un tad, ne vairs ciešā kopdzīvē, tagad dominē, 40% ir tikai klasiskās ģimenes
bet mēdz jau būt, cilvēkiem ar tādiem pašiem uzskatiem, ka "tagad moderni...", "ģimene mirst..." utt. uz lūpām :)
vispār "uzskatiem" lielas nozīmes nav, lielāka nozīme, ka lai ko tu domā, bet attiecības brūk un tu neko nevari izdarīt (jeb vari?)...
nu, spriežu pēc sevis, man arī netīk šāds ģimenes apraksts, ja tā autors domā, tad protams, viņam NEVAJAG todarīt, ar visām 4-ām esmu par. Bet priecāties par sevi ("brīvība!") gan neredzu iemēsla :) It kā džimene būtu varas iestādījums, kuru neviens negrib izvēlēties, bet "iekrīt".