Apskaužu sievietes, kurām pietiek garaspēka, lai gribētu būt mājsaimnieces. Jo, kad es iedomājos, ka mana ikdiena sastāvētu no rosīšanās ar lupatiņām, sūklīšiem, birstītēm, flakoniem, aerosoliem, pulieriem un citas drazas, ko migas mēšanas trakumā esmu sapirkusi, piedevām vēl līkņājot pāris stundu dienā pie plīts, mana zosāda viegli noraso sarmainiem sviedriem.
Katrai sievietei kādus gadus var uznākt vēlme būt mājsaimniecei komplektā ar bērna audzināšanu. Mājsaimniece komplektā ar vīra apčubināšanu - tas gan ir traģiski.
Dārza darbi - jo īpaši ravēšana - arī.
Kaķa pabarošana prasa nepilnu minūti: atveram ledusskapi, atveram bundžiņu, paņemam karotīti, uzliekam barību uz šķīvīša, vēlīgi nosakām: "Labu apetīti, mīļumiņ!", ieleikam bundžiņu atpakļ ledusskapī.
Kas attiecas uz bērniem - ja nevarēšu atļauties aukli, man visticamāk arī nekad nebūs bērnu. Jo, būdama ieslodzīta ar zīdaini, es pēc mēneša sajuktu prātā. Tā nav metafora.
Nē, manējai jau arī nav tikai bundžiņas. Ir vēl daži piena produkti un malta gaļa, ko viņa šad tad ēd. Bet tas arī neprasa speciālu sagatavošanu.