![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Es gan arī esmu sasodīti jūtīga un patētiska radība - īpaši progesterona fāzē - un reizumis ar izjustu kaismi mēdzu savu Lielo Cildeno Asaru noraudāt ij par gejiem, kas neprecēti paliek, ij par trūkumcietējiem Latvijā, Īrijā un Somālijā, ij par to bezdelīdzēnu, ko kaķis noķer, ij par vaguliņu, ko samin nevainīga bērna kājas... jā, un arī uzrēkt kādam, kas nepietiekami aktīvi līdzraud, varu! Bet šobrīd, sasodīts, es esmu tikai normāla, egoistiska maita, un vienīgais, kas mani satrauc, ir mans pašas progresējošais neirodermatīts un fantāzijas par atlūguma iesniegšanas dienu. Jo tā vis nebūs nekāda adventiskā miera un piedošanas diena, nē! Tā būs diena, kad es priekšniecei pateikšu: "Kuce!". Un man ir aizdomas, ka tas būs visizjustāk teiktais "Kuce!" manā sūrajā darba sievietes mūžā, tā gan!
Tikai atlūgumā raksti bablablapēc pušu vienošanās. Sanāks, ka Tevi darbavieta atlaiž, toties bezdarbnieka pabalstu saņemsi jau nākamajā mēnesī.
Aizliegts jautāt, kādēļ to, ko viņa dara, dara ar tādu vai citādu attieksmi. Aizliegts par to pat domāt. Jo pastāv liela iespēja, ka tas skar viņas vīru, ja viņa vispār ir precējusies. Un aizstāvot savus vīrus, lai cik nožēlojami viņi nebūtu savās vājībās un vājumos, sievietes kļūst izteikti dēmoniskas. Tāpēc - nevajag.
Kā šķiet, vai būtu vērts pamēģināt? Ir skaidrs, ka attieksme mainīsies. Ja viņa būs muļķe un no iespējama sabiedrotā sev uztaisīs vēl vienu ienaidnieku un draudēs atlaist, varēsi sarunu atstāstīt viņas priekšniekam, viņš būs patīkami uzjautrināts un, iespējams, ka pēc jūsu sarunas notiks tas, no kā t.s. kuce jau samērā ilgi ir baidījusies.
Have fun.