Šis gads ir atnācis, lai mani uzstājīgi pārliecinātu, ka atšķirīgi politiskie/ideoloģiskie uzskati ir nopietns šķērslis draudzībai. Tomēr es turpinu pretoties. Pagaidām bez izmisuma.
Man ir bijuši tuvi draugi nekristieši un viena laba draudzene vidusskolā ateiste, kas teica, ka cienot manu ticību, jo es nebāžos viņai ar to virsū. Vēlākie draugi mani nemaz par kristieti neuzskatīja, iespējams, tāpēc, ka es pati biju no kristiešiem norobežojusies, augstprātīgi uzskatot, ka viņi daudz ko nesaprot vai domā nepareizi. Kamēr vien dialogs iespējams, kur abas puses neuzspiež savu taisnību, kritiski paskatās uz sevi, savām domām, var pat būt draudzība pāri visam.
Saprotu. Ideālistiskā/racionālā puse manī saka, ka ir iespējams uzturēt draudzību ar pretējiem uzskatiem, bet emocionāli ir grūti. Protams, vienmēr ir ļoti sāpīgi, ja kāda īpaša draudzība izjūk.
Ir labi, ja sanāk pretoties un būt ārpus burbuļa, bet no mūžīgās oponēšanas var nogurt.
Man līdz šim ir izdevies kaut kā izlavierēt, pieņemot to, ka solidaritāte problēmu risināšanā, abpusējs atbalsts grūtībās, spēja priecīgi izbaudīt kopīgus svētkus, vienlīdzīgs azarts intelektuālu kvestu risināšanā utt. ir būtiskāki. Un ka to vārdā var vienmēr apiet asos stūrus, kad ir atšķirīgas pozīcijas reliģiskajā pasaules ainā vai politiskajās izvēlēs.
man kādreiz likās, ka man nemaz nevarētu ne patikt, ne rūpēt cilvēki ar krasi atšķirīgiem pretējiem uzskatiem nopietnos jautājumos, ja vien tie nav radinieki. kāds vājprātīgs naivums. un tad vēl tu viņiem esi spiests kaut kādā ziņā nodarīt pāri ar to kas tu esi un ko esi izvēlējies... nevienam šo nenovēlu.
Jā, tieši tas, ka visu laiku sanāk vai nu sāpināt kādu, vai bezjēdzīgi konfrontēt uzskatus, zinot, ka šī konfrontācija nevar novest ne pie kāda kompromisa vai ārpusdiskursa patiesības.
(Turklāt pēdējais gads, kad dažādu iemeslu dēļ visi visu uztver kā sāli brūcē; tā arī dzīvojam - bez ādas; nabaga nodītātās dzeloņcūkas :). )
Man nav "draņķīga formāta draudzību". Es cilvēkiem mēdzu pieķerties un tolerēt īpašības, ieradumus vai uzskatus, kas mani kaitina. Diemžēl laikmets tāds, kad uzskati un to aizstāvēšana sāk uznirt priekšplānā.
Mjā, tā bija "glābšanas armijas" draudzība, ar cilvēku no citas pasaules. Iedomājies, nokļūsti uz Mēness, un tur esi vienīgā persona ar ko runāt. Cilvēks uz Mēness neko nav redzējis, piedzīvojis, un viņam tik ļoti vajag tevi. Es tā nespēju izmest cilvēkus, neiedodot skābekļa balonu. Tikai, kad draugi jau teica, tu zaudē sevi viņa dēļ. RU UA karš noskaidroja konkrētāk, kāpēc varu aizklapēt durvis. Sev pašam drosmei, pasūtīt nah cilvēku viņa ciešanās.
Par "draudzības" jēdzienu nerunājot manā izpratnē. Ir vairāki, kam esmu teicis sejā, ka netagojies kā "draugs", draugu man ir ļoti maz, un tas ir relly special. Nebaidījos, mani daudzi ir saukuši par draugu, es reti kuru. Kopējā valodā, lai vienkāršāk runāt, jā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
un 2 sātanistus
Ciest es sāku tad, kad ir grūti saprasties ar cilvēkiem, ar kuriem bijušas abpusējas pretenzijas uz emocionālu tuvību.
/ sveicināšanās un sociālo tīklu apsveikumu līmenī./ tie ir sveši un to es arī nepraktizēju.
Draudzība ir daudz, daudz šaurāks loks.
Ir labi, ja sanāk pretoties un būt ārpus burbuļa, bet no mūžīgās oponēšanas var nogurt.
(Turklāt pēdējais gads, kad dažādu iemeslu dēļ visi visu uztver kā sāli brūcē; tā arī dzīvojam - bez ādas; nabaga nodītātās dzeloņcūkas :). )
Diemžēl laikmets tāds, kad uzskati un to aizstāvēšana sāk uznirt priekšplānā.
Iedomājies, nokļūsti uz Mēness, un tur esi vienīgā persona ar ko runāt. Cilvēks uz Mēness neko nav redzējis, piedzīvojis, un viņam tik ļoti vajag tevi. Es tā nespēju izmest cilvēkus, neiedodot skābekļa balonu. Tikai, kad draugi jau teica, tu zaudē sevi viņa dēļ.
RU UA karš noskaidroja konkrētāk, kāpēc varu aizklapēt durvis. Sev pašam drosmei, pasūtīt nah cilvēku viņa ciešanās.
Nebaidījos, mani daudzi ir saukuši par draugu, es reti kuru. Kopējā valodā, lai vienkāršāk runāt, jā.