Šis gads ir atnācis, lai mani uzstājīgi pārliecinātu, ka atšķirīgi politiskie/ideoloģiskie uzskati ir nopietns šķērslis draudzībai. Tomēr es turpinu pretoties. Pagaidām bez izmisuma.
Man ir bijuši tuvi draugi nekristieši un viena laba draudzene vidusskolā ateiste, kas teica, ka cienot manu ticību, jo es nebāžos viņai ar to virsū. Vēlākie draugi mani nemaz par kristieti neuzskatīja, iespējams, tāpēc, ka es pati biju no kristiešiem norobežojusies, augstprātīgi uzskatot, ka viņi daudz ko nesaprot vai domā nepareizi. Kamēr vien dialogs iespējams, kur abas puses neuzspiež savu taisnību, kritiski paskatās uz sevi, savām domām, var pat būt draudzība pāri visam.
un 2 sātanistus
Ciest es sāku tad, kad ir grūti saprasties ar cilvēkiem, ar kuriem bijušas abpusējas pretenzijas uz emocionālu tuvību.
/ sveicināšanās un sociālo tīklu apsveikumu līmenī./ tie ir sveši un to es arī nepraktizēju.
Draudzība ir daudz, daudz šaurāks loks.