Šis nav polls
Mēģinu saprast, kāpēc 90. gados, kad objektīvi bija daudz grūtāka dzīve nekā tagad, cilvēki subjektīvi šķita daudz mazāk sapisušies un sagruzījušies.
Pagaidu versijas:
1) biju jauna, un mana relatīvi jaukā galviņa tolaik bija aizņemta ar džekiem un eksāmeniem, nevis Weltschmerz; piedevām man visapkārt bija tādi paši tauriņdejā plīvojoši bohēmisti;
2) tolaik nebija interneta katrās mājās, un cilvēkiem nebija iespējas tik intensīvi gruzīt citam citu 24/7;
3) viss bija tikpat slikti un vēl sliktāk, taču atmiņa ir žēlsirdīgi selektīva, tā izstumj senos gruzonus, lai atbrīvotu vietu jaunajiem;
4) spriedze akumulējas un pasaule vienkārši iet uz galu...
Pagaidu versijas:
1) biju jauna, un mana relatīvi jaukā galviņa tolaik bija aizņemta ar džekiem un eksāmeniem, nevis Weltschmerz; piedevām man visapkārt bija tādi paši tauriņdejā plīvojoši bohēmisti;
2) tolaik nebija interneta katrās mājās, un cilvēkiem nebija iespējas tik intensīvi gruzīt citam citu 24/7;
3) viss bija tikpat slikti un vēl sliktāk, taču atmiņa ir žēlsirdīgi selektīva, tā izstumj senos gruzonus, lai atbrīvotu vietu jaunajiem;
4) spriedze akumulējas un pasaule vienkārši iet uz galu...
Es tikai plašāk izpētu tevis doto problēmu jeb vērojumu, bet ar plašākiem piemēriem. Mana problēma ir tikai tajā, ka es nesaprotu, ka tevi šī tēma patiesībā nemaz neinteresē. Tevi vairāk interesē aprunāt cilvēkus.
Tomēr bija interesanti pavērot, cik cinisks vai bezcerīgs skatījums vijās daudziem šajos komentāros (ka visi ir sapisušies un dzīve sūkā). Pieļauju, ka tas ir tikai tāds izteiksmes veids, kas nekādi neatspoguļo iekšējo realitāti. Un tomēr, tas nedaudz saskan ar methodrone neseno ierakstu.