Kurvjzieža kontemplācijas

Ja interpretējam mūsu eksistenci kā nemitīgu mijiedarbību ar Citu un ja pieņemam, ka pretējais dzimums katram no mums vistiešāk reprezentē fundamentālo Citu (vienkāršošanas labad šoreiz norobežojoties no psihoanalītiskajām spekulācijām par atšķirīgajiem subjektivitātes konstituēšanās modeļiem), top skaidrāks, cik milzīgs izaicinājums (un, protams, vienīgais glābiņš) ir kultivēt sevī cieņu pret otra dzimuma cilvēkiem, vienkāršu un patiesu cieņu - bez bailēm, augstprātības, nicinājuma, aizbildnieciskuma, noniecināšanas, pieglaimības, prasīguma, izdabāšanas, demonizēšanas. Godīgi sakot, pat nezinu, vai pazīstu kādu [sievieti vai vīrieti], kam tas allažiņ izdotos.

Uz savu dzimumu savukārt visvieglāk projicēt savus personiskos dēmonus, lai nikni karotu vai mīlīgi solidarizētos ar tiem. Bet tas jau ir cits stāsts.

Ķīpsalā svētdien nopirku precīzi vienu grāmatu (pret kuru lemurs man savulaik iedvesa kvēlošu iekāri) un auskarus pūcīšu formā.
Tā mēs, žagatas, darām.

Lūk, un nu jau divreiz esmu gandrīz pazaudējusi vienu no pūcītēm, pat nezinu, vai vienu un to pašu.

Šodien tas notika, kad, no pusdienām atgriežoties, piemiedzu ar ausi pretimnākošajam Šuvajevam. Labi, ka blakus man soļoja uzticamais draugs shelly, kura ieraudzīja pūcīti asfalta džungļos, peļķes krastā.

Nospriedu, ka pūcītes uztver aptumsumus manā prātā, un, kā jau pienākas, mijkrēslim iestājoties, paceļas spārnos un aizlido.

Citās ziņās - kaut kur aiz lietus droši vien nāk pavasaris. Kad es to sapratīšu, gribēšu tulpes un mimozas, būšu iemīlējusies un poētiski skumja.

Vajadzētu atsākt skriet, lai mazinātu nogurumu un depresiju. Taču esmu pārāk nogurusi un depresīva, lai to darītu.