Kurvjzieža kontemplācijas

Diferences feminisms

krii

7.3.19 15:45

Ja interpretējam mūsu eksistenci kā nemitīgu mijiedarbību ar Citu un ja pieņemam, ka pretējais dzimums katram no mums vistiešāk reprezentē fundamentālo Citu (vienkāršošanas labad šoreiz norobežojoties no psihoanalītiskajām spekulācijām par atšķirīgajiem subjektivitātes konstituēšanās modeļiem), top skaidrāks, cik milzīgs izaicinājums (un, protams, vienīgais glābiņš) ir kultivēt sevī cieņu pret otra dzimuma cilvēkiem, vienkāršu un patiesu cieņu - bez bailēm, augstprātības, nicinājuma, aizbildnieciskuma, noniecināšanas, pieglaimības, prasīguma, izdabāšanas, demonizēšanas. Godīgi sakot, pat nezinu, vai pazīstu kādu [sievieti vai vīrieti], kam tas allažiņ izdotos.

Uz savu dzimumu savukārt visvieglāk projicēt savus personiskos dēmonus, lai nikni karotu vai mīlīgi solidarizētos ar tiem. Bet tas jau ir cits stāsts.

• 3 raksta
• ir doma

• heda

  7.3.19 23:49

  

  Brāļu un māsu esamība to atvieglo, tad jau agri top skaidrs, ka pretējais dzimums nav sveša un bīstama pasaule, bet kompanjons, ar kuru kopā var būt gan jauki, gan ne tik jauki piedzīvojumi.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    8.3.19 07:54

    

    Nezinu. Tā varētu būt, bet es šādu sakarību neesmu novērojusi. Pat ciba pilna ar neglītiem pretējā piemēriem.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais

• hedera

  8.3.19 09:53

  

  Man jau labpatīk domāt, ka nekad neesmu izjutusi to kā milzīgu izaicinājumu - jūst vienkāršu un patiesu cieņu pret otra dzimuma cilvēkiem.
  
  Agrāk bieži bija grūti just cieņu pret sava dzimuma cilvēkiem, bet nu jau pa lielam esmu ar to tikusi galā. Šis noteikti bija/ir saistīts ar to, ka sociālais komplekts "vīrišķība" satur daudz vairāk man tīkamu elementu nekā "sievišķība". Tādēļ visādas tipiskas sievišķības izpausmes mani kaitināja, jo bija vienlaicīgi gan atgādinājums, ka es kaut kā nepareizi ierakstos šajā visā, gan arī baiļu avots, vai citu acīs es arī izskatos tā.

  • Atbildēt