Kurvjzieža kontemplācijas

Dienas laikā ir vismaz pāris reižu jāmaina vide - jāiet ciemos, jāaicina ciemiņi, jāiepērkas kaut vai! Citādi es te, laimīgi guldzinādama, rullējos pa māju, ik pa brīdim barību uzņemdama, līdz radušies nopietni draudi, ka, ja mani iegremdētu līdz viduklim ūdenī, pēc dažām dienām varētu sagaidīt saknes. Un zaļas pazarītes arīdzan!

Un vēl - klīstošais portugālis, kurš mēnesi mani ir turējis spriedzē, laiku pa laikam atrakstīdams, ka ir kaut kur Baltijā, un drīz varētu būt Rīgā, kur es esmu solījusies viņu sagaidīt, ierādīt guļamvietu un varbūt pat pavadāt pa pilsētu, laikam tiešām ir ticis mežonīgo baltu cilšu sagūstīts un apēsts, jo nu jau labu brīdi nekādu ziņu nav, bet rītdien ir tas datums, kad viņš bija grasījies no mūsu rudenīgajām ārēm atgriezties Eiropā.
Eh, nu lai tak Patrimps ar viņu!

Izskatās, ka "Mimino" irvisā pilnībā salikts Youtubā - pa 10 minūšu fragmentiem.
Ai, kā paskatos tos sniegotos kalnus, tās melnās, lakatainās večiņas, tās zilās debesis un jēriņu barus...

Biju izlēmusi pagatavot pomidoris sacebeli visīstākajā gruzīnu gaumē. Sametu blenderī divus nomizotus, sagrieztus tomātus, iespiedu divas palielas ķiploku daiviņas, piegriezu vienu čilli piparu, dažus lociņus un šķipsniņu kinzas, piebēru sāli un sakūlu. Nu, ko lai saka - sanāca dikti šķidrs un garšīgs. Autentiskam sacebeli gan nelīdzinās, bet garšo ļoti labi. Un ļoti gruzīniski - kā gandrīz viss, kam pievienots pietiekams daudzums kinzas.

Viena briesmīga indeve man piemīt, pašai grūti tā dzīvot. Kad es skatos uz cilvēku, es gandrīz vienmēr redzu: "...un te tev parādīsies krunciņas, mīļā, jā, te, vispirms - zem acīm, pēc tam - tās dziļās rievas, abpus mutei. Un tev atkal izpludīs sejas ovāls, vaidziņi nošļuks, dubultzods drebēs pie katras kustības. Bet tev, piedod, tev būs tas dzīslaini kārnais kakls, ar daudzajām horizontālajām rievām." Skatoties bez mazākās greizsirdības, skaudības vai nelabvēlības, skatoties spogulī, skatoties uz draudzenēm, skatoties uz vīriešiem, kas likušies iekārojami, skatoties uz pilnīgi svešiem cilvēkiem, bez mazākās vēlmes to redzēt, es redzu, diežēl redzu visas tās daudzās iespējas, kas dotas laika plūdumam, lai izkropļotu cilvēka ķermeni. Visus tauku spilventiņus, muguras sakumpumus, pigmenta plankumus, grumbas un izspiedušos asinsvadus.

Un vēl, ko esmu iemācījusies Armēnijā, no meitenes, vārdā Lilita, - viņa bija Vahaga māsa un Marata sieva, un pagatavoja mums satriecoši un nepārspējami gardas pusdienas, - ja krāsnī cep kaut ko treknu un pikantu, zem gaļas un dārzeņiem vajag ieklāt pannā lavaša plāksni. Tajā sasūksies treknums un garšvielas, tādējādi iegūsim čipsiem līdzīgu piedevu. Un arī panna būs tīrāka.

Brīžos, kad mani kā negants pakrūtes žņaudzējs sagrābj sentiments, es skatos, lūk, šo te: http://www.youtube.com/watch?v=wkvj44veWVE

Starp citu, tas reiz bija mans iedvesmas avots. Es varētu gluži kā evanģelizētāja no kristīgajām TV programmām izvelbt acis pret griestiem un sēkt: "Šī epizode mainīja manu dzīvi! Patiesi, patiesi! Es izgāju no kinoteātra, dungodama: "Don't look back, don't look back!", izšķīros, nomainīju darbu un kļuvu par to, kas šobrīd esmu, lai slavēta Lielā Pasaules Māte!"

Es joprojām domāju, ka Selma Haijeka ir skaistākā sieviete pasaulē, ja kas.