Kurvjzieža kontemplācijas

Vienīgais, kas rada man drošības sajūtu, ir dzīves neprognozējamība.
Pirms pieciem gadiem es nebūtu varējusi iedomāties neko no tā, kas veido manu ikdienu šobrīd.
Vēl pirms trīsarpus gadiem es nebūtu uzminējusi tā cilvēka vārdu, kurš man joprojām nozīmē visvairāk.
Pirms diviem gadiem man nebija šī dzīvokļa.
Piecos gados esmu apceļojusi Korsiku, Gruziju, Turciju, Armēniju un Sicīliju (gadījās būt arī Beļģijā, Lombardijā, pa dažām stundām arī Luksemburgā un Šveicē, taču to - tāpat kā izbraukumus pa Igauniju un Lietuvu, nevar pieskaitīt ceļošanai).
Esmu pametusi trīs darbavietas,(neskaitot projektus un haltūras), no kurām katra ir kaut ko man iemācījusi, bet neviena nav bijusi palikšanas vērta.
Un šobrīd, kad jau pietiekami ilgi nav noticis nekas neparedzēts, mani pārņem līdzīga sajūta, ka drīzumā jābūt gaidāmam kādam pavērsienam, kuru šobrīd es pat nenojaušu.
Ta ir tā nervozā kņudoņa aiz diafragmas - kā pirms četriem gadiem braucot ziemā uz Korsiku "atrādīties radiem un draugie", kā pirms diviem gadiem pirmoreiz vienai dodoties uz Gruziju, kā pirms trim gadiem, hmmm, atļaujoties lielāko avantūru, kāda tā tobrīd nemaz nešķita, - nu jā, sajūta, ka pasaule paveras tepat man acu priekšā kā 13.istaba Zilbārža pilī, pilna nenojausta labā un ļaunā. Un atliek vien pārmest krustu un iet iekšā.

Brīžos, kad mani kā negants pakrūtes žņaudzējs sagrābj sentiments, es skatos, lūk, šo te: http://www.youtube.com/watch?v=wkvj44veWVE

Starp citu, tas reiz bija mans iedvesmas avots. Es varētu gluži kā evanģelizētāja no kristīgajām TV programmām izvelbt acis pret griestiem un sēkt: "Šī epizode mainīja manu dzīvi! Patiesi, patiesi! Es izgāju no kinoteātra, dungodama: "Don't look back, don't look back!", izšķīros, nomainīju darbu un kļuvu par to, kas šobrīd esmu, lai slavēta Lielā Pasaules Māte!"

Es joprojām domāju, ka Selma Haijeka ir skaistākā sieviete pasaulē, ja kas.

Viena briesmīga indeve man piemīt, pašai grūti tā dzīvot. Kad es skatos uz cilvēku, es gandrīz vienmēr redzu: "...un te tev parādīsies krunciņas, mīļā, jā, te, vispirms - zem acīm, pēc tam - tās dziļās rievas, abpus mutei. Un tev atkal izpludīs sejas ovāls, vaidziņi nošļuks, dubultzods drebēs pie katras kustības. Bet tev, piedod, tev būs tas dzīslaini kārnais kakls, ar daudzajām horizontālajām rievām." Skatoties bez mazākās greizsirdības, skaudības vai nelabvēlības, skatoties spogulī, skatoties uz draudzenēm, skatoties uz vīriešiem, kas likušies iekārojami, skatoties uz pilnīgi svešiem cilvēkiem, bez mazākās vēlmes to redzēt, es redzu, diežēl redzu visas tās daudzās iespējas, kas dotas laika plūdumam, lai izkropļotu cilvēka ķermeni. Visus tauku spilventiņus, muguras sakumpumus, pigmenta plankumus, grumbas un izspiedušos asinsvadus.

Demokrātija, kādu mēs to saprotam un lietojam, ir nevis optimālā valsts pārvaldes sistēma, bet gan degradējošs purvs. Es varētu samierināties ar monarhiju, kaut vai absolūto, kaut vai bez jebkādas konstitūcijas, kaut vai ar diktatūru galu galā, pie nosacījuma, ka monarhs vai diktators ir psihiski veseli un labu izglītību baudījuši cilvēki. Jo šobrīd lemttiesīgo pūli diemžēl veido galvenokārt ļaudis, kuriem nav ne jausmas, par ko viņi balso un, kāpēc. Mani pārņem šausmas, iedomājoties visus tos vēlētājus, kuri pašvaldību vēlēšanās iet balsot, piemēram, par tēvoci, kurš "televizorā teica, ka dakteriem un skolotājiem vajag pacelt algas" vai Saeimā grib ievēlēt to, kurš "solīja, ka zālājos varēs atkal sēdēt". Dieva dēļ! Ja saprātīgam 17gadniekam, kurš skolā pietiekami labi iemācīts atšķirt kaut vai pašvaldības, Ministru kabineta un Saeimas kompetences, mēs neļaujam balsot, tad kāpēc tas jāļauj kretīniem manā vecumā un vēl vecākiem, kuri to nejēdz?! Kāpēc man ir jāpakļauj sava dzīve tādu cilvēku lēmumiem, kuriem nav ne kripatiņas informācijas, kas ļautu šos lēmumus pieņemt, nedz arī vēlme šo informāciju iegūt?!
Balstiesības procesos, kas ietekmē arī citu cilvēku dzīves, nedrīkst būt kaut kas pašsaprotams, tās būtu jānopelna ar nelielas atestācijas palīdzību, kuras laikā cilvēks apliecina, ka viņš apzinās, tieši kurus viņam svarīgus jautājumus lemj institūcija, ko šobrīd gatavojas ievēlēt - lai nebūtu tā, ka no pašvaldības viņš cer sagaidīt lielāku pensiju, bet no Saeimas - lētākas trolejbusa biļetes Rīgā. Uz to, ka vismaz puse balsotāju varētu sakarīgi izklāstīt izvēles principus starp partijām, mūsu valstī, kur spēj izdzīvot tādas absurdas politiskās himēras kā lauksaimnieku un vides aizstāvju apvienība vai konservatīvu klerikāļu un liberālisma flagmaņu mikslis, laikam vispār nav iespējams cerēt...

Cilvēki, kuri man patīk tāpēc, ka viņi ir tādi, kāda es būtu varējusi būt, ja vien, ja vien, ja vien...nu, 100 un viens iemesls, tūkstots un viena nakts pirms manis, daži miljoni kļūdu gēnu kombinācijās un nepareizs aprēķins jau pašā sākumā - nu jā, šie cilvēki ir grupa Nr.1

Cilvēki, kuri man patīk tāpēc, ka ar viņiem ir labi, jo es viņus saprotu, viņos rezonē dažas no manām stīgām, ar kādu no viņiem es iedzeru, kādam kratu sirdi, ar kādu smejos, ar kādu kāpju kalnos, katram no viņiem es mīlu dažas šķautnes, varbūt pat dažas skaldnes, reizēm mēs lieliski izskatāmies vienā fotoattēlā, mums var būt kopīgi vakari, kopīgi vīkendi, kopīgi ceļojumi, kopīgas piedzeršanās, kopīgs bizness, ak - bezgala daudz kopīgā mums ir, ja paskatāmies no pareizā leņķa - jūs, ko es mīlu, jūs - grupa Nr.2

Cilvēki, kuri man patīk, jo ar jums es uz mirkli kļūstu tāda, kāda īstenībā neesmu, tāda, kādu es redzu sevi skaistākajās no fantāzijām - tik drosmīga, neprātīga, valdzinoša, stipra, asprātīga, interesanta, trausla, smalka, gudra - tāda, kāda, pateicoties genotipam un pieredzei, ilgāk par mirkli es nevaru būt. Bez Jums es sapļekātos, pārstātu elpot, man pazustu spoguļattēls un ēna, un jūs jau zinat no teikām, no nostāstiem, no Hofmaņa un no Murakami, ka bez spoguļattēla un ēnas nav dzīves - tie esat jūs, grupa Nr.3.

Cilvēki, kas man patīk, tāpēc, ka mūsos nav nekā kopīga - ne uzskatos, ne vēlmēs, ne īpašībās. Bet jūs tepat esat, čivināt savā nesaprotamajā valodiņā zem tās pašas saules, un labi, ka tā.
Un vēl bezgala daudz visu to ļautiņu - tepat cibā un ārpus cibas, bet man slinkums šobrīd ko teikt par jums visiem to, ko jūs pelnījuši esat.

Dažudien tā mēdz būt, ka tu no rīta piecelies un atklāj, ka tev piemeties nesmukums. Tikpat neizskaidrojams un kaitinošs kā iesnas. Ar pēkšņi uzbrukušo nesmukumu ir tikpat kā neiespējami sekmīgi cīnīties - matus vari ķemmēt aizelsies, bet šie kā tizli, tā tizli, āda pelēka, vai vēl trakāk - kādā ļoti kompozicionāli svarīgā sejas punktā uzmetusies pumpiņa, kura (zied ar pūderkrēmu kā ziezdams!) aizēno visu pārējo seju, acis ir apsārtušas vai aiztūkušas, vai iegrimušas milzīgos zilpelēkos lokos, no visa mugurā velkamā, nepiestāv NEKAS, un ja kāds apģērbgabals tomēr padara situāciju drusciņ mazāk briesmīgu, tam tūlīt pat uzkrīt pleķis, notrūkst poga vai atirst kada šuve.
Galu galā - tu samierinies ar savu nesmukumu, tāpat kā ar iesnām vai kakla sāpēm, un stoiskā mierā gaidi, kad pāries. Vai kļūs hronisks.