Ā, un vēl - visaplamākā stratēģija pasaulē ir "iepriecināt kādu, lai viņš mani mīlētu" tā vietā lai "iepriecinātu kādu, tāpēc ka viņu mīlu".
Ja tā padomā - vispār fundamentāla kļūda ir "gribēt būt mīlētam" tā vietā, lai "gribētu mīlēt". Un attiecīgi - mīlētu, jo mīlestība, kā zinām, ir gribas akts.
Ja tā padomā - vispār fundamentāla kļūda ir "gribēt būt mīlētam" tā vietā, lai "gribētu mīlēt". Un attiecīgi - mīlētu, jo mīlestība, kā zinām, ir gribas akts.
Stratēģija "iepriecināt kādu, lai viņš mani mīlētu" pasaka, ka, pirmām kārtām, jau laikam nav nekādas ļubestības no manas puses, man tā domāt. Un ... nezinu, būt mīlētam ir baisi grūti. Tā tendence apšaubīt.
Nez, man šķiet, ka būt mīlētam ir viegli. Ar noteikumu, ka pats mīli. Īstenībā - ar šo nosacījumu gandrīz viss ir viegli.
Es vairs neatceros, ar ko tā intervija bija, bet tā bija viena kundze, kura stāstīja, ka esot ļoti lutinājusi savu mazdēlu, un viņš ir izaudzis tagad un lutina viņu.
Bija vajadzīgs diezgan ilgs laiks lai tiktu vaļā no kompleksiem un domāšanas veida kurš tādā veidā bija izveidojies.
iepriecinat kadu tapec, ka es vinu milu, ir gariga padarisana, bet mana pieredze saka, nekad nav nesavtiga, nekad. mes neesam garigas personas vien un nedzivojam gariga limeni - tev ir rumpits, man ir rumpits, mes abas alkstam pec cilveciska, milosa pieskariena, mes dzivojam sociuma, kurs buvets uz pertikisu likumiem, you scratch my back and I will scratch yours un ta talak un ta joprojam.