Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Vēlreiz paskatoties uz psihoanalīzi ar feminismā svaigi trenētu skatienu, man jāsaka, ka līdzās lielajām un redzamajām auzām (Freids ar savu peņa skaudību un "sievietes noslēpumu", Lakāns ar savu Tēva simbolisko kārtību) vislielākās briesmas tomēr slēpjas šķietami nevainīgajās Junga auziņās ar anima/animus nošķīrumu, jebšu tādējādi tiek postulēta un par svētu turēta sievišķā/vīrišķā binārās opozīcijas visnegantākā šķautne - iespēja pārnest uz vīrišķo visu, kas attiecīgajā kultūras situācijā tiek uzskatīts par vērtīgu (nu, tur racionalitāte, teiksim, spēks, spars, spalgums, briedums), atstājot sievišķajai pusei visu to, kas atzīstams dotajā kontekstā par mazāknozīmīgu - visādi tur maigumiņi, glāsnumiņi, emocijas un kaislības, kuras jāpārvar, jāapvalda, jāpakļauj utt.
Attiecīgi - jungiānis, redzot loģisku, aukstasinīgi spriest spējīgu un izlēmīgu sievieti teiks, ka izpaužas viņas animus, savukārt, par gļēvu un vāju histērisku vīrieti (tāds kā bāba, vai ne?) teiks, ka viņš ļauj dominēt savai sievišķajai pusei. Un kurš būs tik drosmīgs pateikt, ka nav ne jūda, ne grieķa, ne sievišķo, ne vīrišķo "psihes elementu"? Arī tad, ja noteikti uzvedības modeļi ir biežāk raksturīgi viena vai otra dzimuma (etnosa, asinsgrupas, ādas krāsas, valodas lietojuma, reliģiskās pārliecības, ievietojiet vēlamo) pārstāvim?
  • Es ar to saprotu, ka man uzvedība, domāšana, funktieris, sociālā loma mainās kļūstot vecākam un mainoties tam līdzsvaram asinīs. Spējas nosaka uzvedību.
    • Vai Tu ar to gribēji teikt, ka dažādu hormonu (kā arī mediatoru un citu bioloģiski aktīvo vielu) īpatsvars pat vienam indivīdam noteiktā laika vienībā (varbūt pat diennaktī) var būt ļoti mainīgs?
      Piemēram, kad es apdomāju iespējamās insulīna, serotonīna, tiroksīna, adrenalīna, melatonīna un citu vielu viļņošanās manā ķermenī (galu galā tās visas nosaka manu uzvedību, arī situācijas uztveri), esmu spiesta atzīt, ka nekāda mītiskā "līdzsvara" nav.
      • līdz zināmam vecumam jebkuru cilvēku var uztrenēt darīt jebko - rēķināt, pieņemt atbildīgus lēmumus, ķert zivis, aust, būt empātiskam un smalkjūtīgam vai nežēlīgam, ja piekrīt uzskatam, ka spēju pamatā ir 99% darba un % talanta. treniņš + atbilstoša motivācijas pakete. Veikums un rezultāti noteiks pozīciju un lomu sabiedrībā, kas noteiks katra pašapziņu. taču pašapziņa ir peldoša kopā hormonu līdzsvaru.

        es esmu pavisam cits cilvēks nekā pirms pieciem gadiem un to apliecina spalvu augšana nāsīs un ausīs, balss tembra un pozīcijas izmaiņas šajā laikā. Balss vispār ir instruments dzīvē. Kad redzu, ka iepriekšēji veiksmīgi uzvedības modeļi vairs nestrādā, jo tiem nav seguma, veiksmīgu apliecinājumu, tad radu jaunas rīcības shēmas un uzskatu sistēmas, pat konceptus par pasaules iekārtojumu un lietu dabu.
        • Vai "zināmais vecums" ir vienāds un vienlīdz zināms visiem, vai arī tam ir kādas sociālas, ģenētiskas, klimatiskas utt. konotācijas? Ja man spalvas nāsīs neaug, bet manai vienaudzei Zuhrai - Azerbaidžānā dzīvojošai tadžika un sīrietes atvasei - sākušas augt šogad, savukārt, šķelmim Osipam no Ozenbašas, kurš ir par mums abām jaunāks, aug jau trešo gadu, turklāt viņa locītavas krakšķ daudz negantāk - ko gan tas liecina par mums visiem?
          Neizslēdzot bioloģisko faktoru nozīmi, tomēr aicinu nereducēt ķermeni (vēl jo vairāk - cilvēku) uz tiem, piedevām, iesaku pievērst uzmanību ierakstā pieteiktajai tēmai. Citādi jūsu daudzbalsīgā kora kladzināšana par anatomiju kā likteni ievelk mani neauglīgos cīkstiņos par tēzēm, kas jau sen atmestas kā nepietiekamas.
          • Vienāds visiem nav tas pats, kas vairāk raksturīgs vienam/otram dzimumam.
            Ātrākās skrējējas sievietes ir lēnākas, objektīvi, par ātrākajiem skrējējiem vīriešiem. Ātra sieviete var būt ātrāka par lēnu vīrieti, bet kopumā sievietes tomēr ir lēnākas.
            • Tā ir, protams (kārdinājums gan piebilst, ka, ultramaratonos jo garāka distance, jo mazāka starpība starp ātrāko sieviešu un ātrāko vīriešu rezultātiem). Ķermeniskās atšķirības (un ķermenis nav tikai bioloģisks koncepts) kopumā šajā diskusija netiek apšaubītas. Sākotnējais strīds bija par to, vai iespējams piekrist esenciāli atšķirīgu psihes elementu esamībai.
              • Starpība ir gana nozīmīga visās distancēs pagaidām.

                Psihes īpatnības nosaka arī bioloģija. Un bioloģiskas atšķirības starp dzimumiem kopumā pastāv, lai gan atsevišķi ņemta indivīda dzimumu tikai no psihes parametriem viennozīmīgi ne vienmēr varēs noteikt. Svarīgāk ir nenoniecinot sievišķīgās īpašības, nevis izlikties, ka tādu nav vispār.
                • Lūk, lūk, pilnībā varētu piekrist Tavai otrajai rindkopai, ar iebildi, ka jēdzieni "sievišķīgs" un "vīrišķīgs" ir visnotaļ grūti aprakstoši definējami, ja atmetam tautoloģisko "sievietei raksturīgs' un "vīrietim raksturīgs".
                  • Mēs dzīvojam Lielo Datu laikemtā. 'Visnotaļ grūti aprakstoši definējams' vairs neeksistē, aprakstīt var visu, un krietni labāk, nekā mēs domājam, ja vien spējam paspert soli nost un skatīties uz kopainu, nevis atsevišķu indivīdu niansēm.
                    • Es teiktu, ka šis nu ir varen pārdrošs apgalvojums attiecībā uz jēdzieniem, par kuru bioloģiskajām/sociālajām komponentēm pastāv ārkārtīgi daudz savstarpēji pretrunīgu teoriju.
                      • Teorijas ir izveidojušās atšķirīgas domāšanas un datu uztveres paradigmas laikā. (Lai gan 'ārkārtīgi daudz teorijas' kā reiz rosina domāt, ka gana daudz tieši ar jomu strādājošie neuzskata, ka definēt nevar, atšķiras tikai viedokļi par to kā tieši).

                        Mēs šobrīd esam jaunas domāšanas paradigmas dzimšanas laikā - jautājums tikai kurš un kad pieķersies un to izdarīs. Protams, ja politkorektums, rūpes par'cilvēks-ikdienišķais datiem pārskrienot nesapratīs, ko tu uz atsevišķiem indivīdiem nevar attiecināt' un daži pārspīleti feminisma novirzieni nepadarīs šāda tipa attīstību par tik publiskā sabiedrībā neapspriežamu.
                        • 1) Daudzi no dažādās nozarēs (socioloģijā, bioloģijā psiholoģijā, filozofijā un antropoloģijā, iespējams, neuzskaitīju visas) strādājošajiem uzsver, ka jāiztiek ar nepilnīgām definīcijām, jāmēģina tas apiet, vai savu teoriju ietveros izvērš iemeslus, kāpēc pilnīgas "sievišķā" un "vīrišķā" definīcijas nav iespējamas. Tam nav sakars tikai ar datiem vai metodoloģijas trūkumiem, bet arī ar diskursu atšķirībām.
                          2) Šis gan skan (izlasās) cēli un iedvesmojoši, pietrūkst vien svinīga "Tomorrow belongs to me" beigās.:)
                          Lai nu veicas.
                          Pagaidām atliek nodarboties ar ko ķēpīgāku un mazāk cēlu - t.i., veco paradigmu dekonstrukciju.
Powered by Sviesta Ciba