![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vēlreiz paskatoties uz psihoanalīzi ar feminismā svaigi trenētu skatienu, man jāsaka, ka līdzās lielajām un redzamajām auzām (Freids ar savu peņa skaudību un "sievietes noslēpumu", Lakāns ar savu Tēva simbolisko kārtību) vislielākās briesmas tomēr slēpjas šķietami nevainīgajās Junga auziņās ar anima/animus nošķīrumu, jebšu tādējādi tiek postulēta un par svētu turēta sievišķā/vīrišķā binārās opozīcijas visnegantākā šķautne - iespēja pārnest uz vīrišķo visu, kas attiecīgajā kultūras situācijā tiek uzskatīts par vērtīgu (nu, tur racionalitāte, teiksim, spēks, spars, spalgums, briedums), atstājot sievišķajai pusei visu to, kas atzīstams dotajā kontekstā par mazāknozīmīgu - visādi tur maigumiņi, glāsnumiņi, emocijas un kaislības, kuras jāpārvar, jāapvalda, jāpakļauj utt.
Attiecīgi - jungiānis, redzot loģisku, aukstasinīgi spriest spējīgu un izlēmīgu sievieti teiks, ka izpaužas viņas animus, savukārt, par gļēvu un vāju histērisku vīrieti (tāds kā bāba, vai ne?) teiks, ka viņš ļauj dominēt savai sievišķajai pusei. Un kurš būs tik drosmīgs pateikt, ka navne jūda, ne grieķa, ne sievišķo, ne vīrišķo "psihes elementu"? Arī tad, ja noteikti uzvedības modeļi ir biežāk raksturīgi viena vai otra dzimuma (etnosa, asinsgrupas, ādas krāsas, valodas lietojuma, reliģiskās pārliecības, ievietojiet vēlamo) pārstāvim?
Attiecīgi - jungiānis, redzot loģisku, aukstasinīgi spriest spējīgu un izlēmīgu sievieti teiks, ka izpaužas viņas animus, savukārt, par gļēvu un vāju histērisku vīrieti (tāds kā bāba, vai ne?) teiks, ka viņš ļauj dominēt savai sievišķajai pusei. Un kurš būs tik drosmīgs pateikt, ka nav
Piemēram, kad es apdomāju iespējamās insulīna, serotonīna, tiroksīna, adrenalīna, melatonīna un citu vielu viļņošanās manā ķermenī (galu galā tās visas nosaka manu uzvedību, arī situācijas uztveri), esmu spiesta atzīt, ka nekāda mītiskā "līdzsvara" nav.
es esmu pavisam cits cilvēks nekā pirms pieciem gadiem un to apliecina spalvu augšana nāsīs un ausīs, balss tembra un pozīcijas izmaiņas šajā laikā. Balss vispār ir instruments dzīvē. Kad redzu, ka iepriekšēji veiksmīgi uzvedības modeļi vairs nestrādā, jo tiem nav seguma, veiksmīgu apliecinājumu, tad radu jaunas rīcības shēmas un uzskatu sistēmas, pat konceptus par pasaules iekārtojumu un lietu dabu.
Neizslēdzot bioloģisko faktoru nozīmi, tomēr aicinu nereducēt ķermeni (vēl jo vairāk - cilvēku) uz tiem, piedevām, iesaku pievērst uzmanību ierakstā pieteiktajai tēmai. Citādi jūsu daudzbalsīgā kora kladzināšana par anatomiju kā likteni ievelk mani neauglīgos cīkstiņos par tēzēm, kas jau sen atmestas kā nepietiekamas.
Ātrākās skrējējas sievietes ir lēnākas, objektīvi, par ātrākajiem skrējējiem vīriešiem. Ātra sieviete var būt ātrāka par lēnu vīrieti, bet kopumā sievietes tomēr ir lēnākas.
Psihes īpatnības nosaka arī bioloģija. Un bioloģiskas atšķirības starp dzimumiem kopumā pastāv, lai gan atsevišķi ņemta indivīda dzimumu tikai no psihes parametriem viennozīmīgi ne vienmēr varēs noteikt. Svarīgāk ir nenoniecinot sievišķīgās īpašības, nevis izlikties, ka tādu nav vispār.
Mēs šobrīd esam jaunas domāšanas paradigmas dzimšanas laikā - jautājums tikai kurš un kad pieķersies un to izdarīs. Protams, ja politkorektums, rūpes par'cilvēks-ikdienišķais datiem pārskrienot nesapratīs, ko tu uz atsevišķiem indivīdiem nevar attiecināt' un daži pārspīleti feminisma novirzieni nepadarīs šāda tipa attīstību par tik publiskā sabiedrībā neapspriežamu.
2) Šis gan skan (izlasās) cēli un iedvesmojoši, pietrūkst vien svinīga "Tomorrow belongs to me" beigās.:)
Lai nu veicas.
Pagaidām atliek nodarboties ar ko ķēpīgāku un mazāk cēlu - t.i., veco paradigmu dekonstrukciju.