Atceros, ka V.Zariņš (lai viņam vieglas smiltis) savulaik teica, ka ar reliģisko pārliecību esot tāpat kā ar valodu - vai nu tā ir tava dzimtā, vai arī visu mūžu būs jūtams akcents.
man šķiet, ka te ir runa par dažādu jēdziena "akcents" izpratni. latviešu valoda ir ļoti maza un standartizēta, un akcenta pamatnozīme ir "savas" un "svešas" valodas mijiedarbība. valodās, kurās atzīst daudz iekšēju variāciju, akcents nav nekas svešs, bet drīzāk šaurāk lokalizējošs, katrā ziņā "savējais".
Manuprāt, akcenta pamatnozīme ir "izrunas īpatnība", un tādējādi ir pilnīgi vienalga, vai to nosaka svešas valodas vai reģionālās izloksnes ietekme.
Ierakstā citētajā analoģijā akcents ir tas, kas ļauj nošķirt attiecīgajā vidē (valodas vai ticības) uzaugušo no vēlāka ienācēja un tāpēc man tā šķiet ļoti trāpīga.
Ierakstā citētajā analoģijā akcents ir tas, kas ļauj nošķirt attiecīgajā vidē (valodas vai ticības) uzaugušo no vēlāka ienācēja un tāpēc man tā šķiet ļoti trāpīga.