Atceros, ka V.Zariņš (lai viņam vieglas smiltis) savulaik teica, ka ar reliģisko pārliecību esot tāpat kā ar valodu - vai nu tā ir tava dzimtā, vai arī visu mūžu būs jūtams akcents.
Raugi, mana farsi valodas skolotāja saka, ka man esot patīkams tadžiku akcents, tā it kā es būtu Pamira piekājē dzimusi, savukārt teherāneši un šīrāzieši skaidri sazīmē ārzemnieci.:)
Sazin nezin ar tām valodām - kurzemniekus un augšzemniekus taču rīdzinieki atpazīst pat pēc pārdesmit galvaspilsētā nodzīvotiem gadiem, vai ne?
man šķiet, ka te ir runa par dažādu jēdziena "akcents" izpratni. latviešu valoda ir ļoti maza un standartizēta, un akcenta pamatnozīme ir "savas" un "svešas" valodas mijiedarbība. valodās, kurās atzīst daudz iekšēju variāciju, akcents nav nekas svešs, bet drīzāk šaurāk lokalizējošs, katrā ziņā "savējais".
Manuprāt, akcenta pamatnozīme ir "izrunas īpatnība", un tādējādi ir pilnīgi vienalga, vai to nosaka svešas valodas vai reģionālās izloksnes ietekme.
Ierakstā citētajā analoģijā akcents ir tas, kas ļauj nošķirt attiecīgajā vidē (valodas vai ticības) uzaugušo no vēlāka ienācēja un tāpēc man tā šķiet ļoti trāpīga.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Sazin nezin ar tām valodām - kurzemniekus un augšzemniekus taču rīdzinieki atpazīst pat pēc pārdesmit galvaspilsētā nodzīvotiem gadiem, vai ne?
Ierakstā citētajā analoģijā akcents ir tas, kas ļauj nošķirt attiecīgajā vidē (valodas vai ticības) uzaugušo no vēlāka ienācēja un tāpēc man tā šķiet ļoti trāpīga.