Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

[info]krii
10.7.14 11:19
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Cilvēkiem, kuri cieš no vientulības, iesaku adīt publiskās vietās, piemēram, sabiedriskajā transportā, banku, poliklīniku un frizētavu uzgaidāmajās telpās u.c.
Es gan neesmu vientuļa un pat ja būtu, no tā neciestu, taču, kopš esmu pasākusi staipīt līdzi adīkli un darboties ar to jebkurā piespiedu gaidīšanas mirklī, nemitīgi runājos ar apkārtējiem cilvēkiem. Sievietes jūsmīgi čivina par to, cik skaistās krāsās dzija un cik sarežģīts raksts, savukārt vīrieši pauž apbrīnu par to, ka tikušas mātesmeitas vēl nav izmirušas.
Sīkums, bet patīkami.
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

  • [info]ld
    10.7.14 15:01
    Es nevaru būt vājā sievietīte, ja man blakus nav spēcīgs vīrietis, kurš atštangās šmurguļus!!1

    Bet es vispār nesaprotu kāpēc Tu par šo tēmu tik ļoti cepies? Tev nepatīk kauties un tev kāds to acīs regulāri bāž un pārmet? vai vienkārši tēma par ko pašūmēties ik pa laikam, kad garlaicīgi paliek?

    • [info]indulgence
      10.7.14 15:49
      Sirdna gluži vienkārši ir derdzīgs, vāji maskēts snobs, kurš ar visnotaļ dziļu nicinājumu raugās uz Bolderājas iedzimtajiem raksturīgajiem genderiskajiem stereotipiem. Liberasts, bļe.

      • [info]ld
        10.7.14 15:57
        Man protams prieks par jūsu optimismu, bet stereotipi valda ne tikai Bolderājā. un te es piekrītu sirdnam, ka nākošajos 30 gados visdrīzāk pamatlietās nekas daudz arī nemainīsies.

    • [info]sirdna
      10.7.14 16:33
      Vo, es ilgi domāju un atcerējos. Man par šito ir bērnības trauma, kad vecāki mēdza plūkties pa māju un māmuļa man pēc tam pārmeta, mol, kas tu par vīrieti, ka nemeties māti aizstāvēt? Tā kā man tolaik bija astoņi gadi, man īsti negribējās mesties pa vidu gigantu kautiņiem. Katrs no viņiem varēja (un māmuļa dažkārt to arī darīja) ar elegantu rokas vai kājas kustību aizlidināt mani uz blakus telpu, also, pieauguši cilvēki tomēr, var takš izkauties arī bez bērnu palīdzības, vai ne?

      Tomēr doma, ka neesmu nekāds vīrietis, jo negāju sist par sevi trīs reizes lielāku ambāli, kurš cita starpā ir mans tēvs, palika. Kā arī zināma nervozitāte brīžos, kad tiek paģērēta šī "vīrišķība", jo nepamet sajūta, ka mani mēģina ļoti rupji apčakarēt un spēlēt uz jūtām, lai beigās iebradātu zemē fiziski un emocionāli.

      Tā nu es citkārt uzcepos, tā laikam ir.

      • [info]ld
        10.7.14 17:03
        Tā patiešām ir bērnības trauma. Ja gribēsi, tad atradīsi veidu kā atbrīvoties.
        Diemžēl vāji pieaugušie bieži uzspiež bērniem risināt viņu problēmas.
Powered by Sviesta Ciba