Kurvjzieža kontemplācijas

Vo, es ilgi domāju un atcerējos. Man par šito ir bērnības trauma, kad vecāki mēdza plūkties pa māju un māmuļa man pēc tam pārmeta, mol, kas tu par vīrieti, ka nemeties māti aizstāvēt? Tā kā man tolaik bija astoņi gadi, man īsti negribējās mesties pa vidu gigantu kautiņiem. Katrs no viņiem varēja (un māmuļa dažkārt to arī darīja) ar elegantu rokas vai kājas kustību aizlidināt mani uz blakus telpu, also, pieauguši cilvēki tomēr, var takš izkauties arī bez bērnu palīdzības, vai ne?

Tomēr doma, ka neesmu nekāds vīrietis, jo negāju sist par sevi trīs reizes lielāku ambāli, kurš cita starpā ir mans tēvs, palika. Kā arī zināma nervozitāte brīžos, kad tiek paģērēta šī "vīrišķība", jo nepamet sajūta, ka mani mēģina ļoti rupji apčakarēt un spēlēt uz jūtām, lai beigās iebradātu zemē fiziski un emocionāli.

Tā nu es citkārt uzcepos, tā laikam ir.