Runājot par Rieksturu Vadzīti un viņam līdzīgajiem psihopātareitiem (paldies Paulam Bankovskim par asprātīgo parodiju), mani neizsakāmi besī ne tikai konkrētā autora agresīvā mizogīnija, kas jau kļuvusi par ko līdzīgu zīmola logotipam un, cik noprotams, ārkārtīgi uzbudina mazohistiskas un pavirši izglītotas kundzītes, bet arī vulgārā nevērība pret paša izteikumu pamatojumu. Viņš tāds diemžēl nav vienīgais, un reizēm, palasot populāru psihopātareitu publiskās atraugas, pārpilnas ar ezotēriku un nekritiskiem spriedelējumiem, sāk likties, ka psihologa izglītību Latvijā iegūst kādos fenšujistu kursos, ka ne ar kādām pretenzijām uz zinātni tai vispār nevar būt nekā kopīga, ka pietiek tikai ar šarlatānisku nekaunību un vēlmi pelnīt naudu, lai ikviens lohs sevi pasludinātu par psihologu.
Taču normāli tā būtu tāda pati zinātne kā citas.
Kas attiecas uz psihoterapeitiem, tad viņiem ir jābūt arī medicīniskai izglītībai un tiek veikta sertifikācija.
Tomēr vērojumi rāda, ka visas šīs prasības nepasargā no publiskas šausmīgu muļķību gvelšanas, ar ko vairak un mazāk cienījamie dakterīši piesārņo plašsaziņas līdzekļus.
katrā ziņā latvijā vēl vismaz pirms pusgada nebijalikuma, kas noteiktu, kas īsti ir kas, un par psihoterapeitu var saukt sevi arī cilvēks, kuram nav nekādas saistības ar psiholoģiju, piemēram.
viņi gan cenšas to sakārtot kaut kā.
taču tas, ko Tu saki diemžēl izklausās ļoti ticami.
bet es pat nezinu, vai tas ir diemžēl, jo nebūt nav droši, ka medicīniskā izglītība garantē labu terapeitisko praksi ;]
Nu, jā, kā redzam, medicīniskā izglītība diemžēl negarantē neko, pat ne to, ka cilvēks negvelž klajas muļķības.