Pēc skrējiena nedaudz pārsteigta konstatēju, ka Movescount man sarēķinājis varen brangu patērēto kaloriju daudzumu. Papētot sīkāk, atklaju, ka pulkstenī nez kādēļ iestatījies svars = 196 kg, kas, protams, neatbilst realitātei. Uzkāpu uz svariem. Nokāpu. Tagad man viegli dreb rokas (nē, 196, protams, nav, nav arī 96, bet, bet, bet...).
Vārdu sakot, es sveru gandrīz tikpat, cik mana māte svēra grūtniecības laikā. Tās grūtniecības, kad viņa gaidīja mani un par kuru viņa arvien stāsta ar vieglu šausmu pieskaņu balsī, jo TIK resnu taču viņu neviens cilvēks nevarot iztēloties, vai ne.
Manā dzīvē ir pārāk daudz orālo mierinājumu un pārāk maz kustību, es zinu, jā.
Vārdu sakot, es sveru gandrīz tikpat, cik mana māte svēra grūtniecības laikā. Tās grūtniecības, kad viņa gaidīja mani un par kuru viņa arvien stāsta ar vieglu šausmu pieskaņu balsī, jo TIK resnu taču viņu neviens cilvēks nevarot iztēloties, vai ne.
Manā dzīvē ir pārāk daudz orālo mierinājumu un pārāk maz kustību, es zinu, jā.
bet ko tie vienroci un vienkaji var besiities par protezem un ritenkresliem, toc nesaprotu, kapec vini nesataiga ta ka cilveki, es tacu tam nepieskiru baigo nozimi, kapec vini pieskir,
Piezīmēsim, arī diezgan nežēlīgi pret cilvēkiem, kuri tā vai citādi ir atraduši variantus, kā dzīvot - ar visām bērnības traumām un citām lietām, un tad atnāc tu un paskaidro, ka paši vien visu salaiduši dēlī, nafig nevajadzēja to literatūriņu un psihoterapeitiņu, būtu labāk pārgriezuši vēnas, kad gribējās, nevis meklējuši "vainīgo".