Tuvojas augusts, un šogad es precīzāk nekā citus gadus zinu - augusts ir mikro apmēros izspēlēta četrdesmit gadu krīze ar visu savu pretīgo liekulīgo retoriku, jūs jau zināt, ka viss ir individuāli, dažreiz augusti ir pat vēl labāki par jūlijiem, vai ne, ja ne šeit, tad vismaz citās zemēs, un tāpat var gan peldēties, gan staigāt lencīškleitiņās gandrīz piedienīgi, un nekur taču nav teikts, ka jāsēņo un zaptes jāvāra, vai ne, un fonā tam visam ir likteņa klauvējieni ar atgādinājumu par strauji tuvojošos ziemu un nāvi (kas ir viens un tas pats, reizēm pat ne tikai metaforiski) un sirmu kundzīšu koris garās bordo krāsas kleitās dzied "Virši zili, virši sārti", un naktis jau tik melnas un garas, ai.
(bet nenoliegšu, ka tas varētu būt tāpēc, ka man vienmēr vajag drusku skumju līdzās priekam, un augustā tās nav nekur tālu jāmeklē)
Ka ari ievarijumus un marinejumus nevajag par rudens, bet par pasa vasaras plaukuma veltem uzskatit. Rudens ir tad, kad to visu, dungrinos sezot, tiesa nost un gaida to dienasgaismas paildzinasanos
Savukārt augusts - tā ir trauksme un izmisums par neatgriezeniski garām palaisto. Tā pati sajūta, kas reizēm svētdienas vakarā.
augusts ir mans nemīļākais mēnesis