Viena no reizēm, kad simptprocentīgi esmu laucinieku pusē: http://klab.lv/users/toadbeauty/726 516.html . Ar visu to, ka pati esmu sentimentāla pilsētas dāmiņa ar manāmu tieksmi uz mājdzīvnieku antropomorfizēšanu (nerealizētā mātes instinkta sublimācija), es nudien neuzskatu, ka ķēde ap kaklu ir sunim ļoti traumējoša un pazemojoša. Protams, ar nosacījumiem, ka tā ir pietiekami gara, ka viņam ar visu ķēdi vienmēr ir iespēja patverties no nelabvēlīgiem laika apstākļiem vai padzerties, kā arī - viņš regulāri tiek izvests ārpus teritorijas utt. Nesaprotu arī, kāpēc elektriskā gana vai voljēra radītie ierobežojumi, kas tiek uzskatīti par pozitīvu alternatīvu, būtu mazāk "traumējoši un pazemojoši", īpaši, ja ņemam vērā, ka suns diez vai ir skatījies bilžu grāmatas ar saķēdētiem vergiem, lasījis par proletariātu, kuram nav, ko zaudēt, vai kā citādi ielāgojis ķēdes pazemojošo simbolisko nozīmi.
- antuanetePie tam runa nav par lauku krančiem, bet par šķirni, kam pāris km pa mežu ir tāds īss līkumiņš. Tādas pie vietas var noturēt vai nu pāris metru augsta sēta (kuru uzbūvēt ir konkrēts kapitālieguldījums) vai ķēde.
- kriiMan šķiet, ka arī palielam krancim pāris km pa mežu ir īss līkumiņš un nevainīga izprieca.:) Un Latvijas laukos patiešām ir pietiekami daudz lielu suņu, kuri sargā mājas, lai viņiem gods un slava, un ar kuriem viņu brīvajā izklaides skrējienā es, pa ceļu iedama, nudien negribētu sastapties.
- unpyLūk, lūk, nevainīgs līkumiņs un izprieca, tikai pēc tam, sēņojot, jābrien līdz potītēm pa stirnu ķidām un jādomā, cik tālu savā evolūcijā, pēc nevainīgā skraiduļa izpratnes, no stirnām esi aizgājis.
- mildaman šķiet, ka bij kaut kādi noteikumi, ka mednieki drīkst mežā bezsaimnieka suņus nošaut.